Boļševiku valdīšanas pēdējās nedēļas jo smagi izjuta arī Raunas pagasta iedzīvotāji. Jau 14. jūnijā vairākām ģimenēm bija jāsāk asarām un asinīm slacītais ceļš uz tālo baismu zemi — Krieviju. Pēc baigās nakts pagasta varas vīri ar izpildu komitejas priekšsēdētāju Bujanu nekautrējās sarīkot lepnas dzīres „Ikaros", kur dažas dienas vēlāk bija paredzētas kāzas. Līgavaini aizsūtījuši tālajā ceļā, boļševiki dzīroja pa mājām, kamēr viss kāzu mielastam sagādātais bija patērēts.
Kad sākās sarkanarmijas paniskā bēgšana, viņu bandas iebruka lauku sētās, laupīja lopus un produktus, dedzināja ēkas. No dažām mājām iedzīvotājus izdzina laukā, pēc tam tās aizdedzināja, bet kad jumts jau draudēja iebrukt, cilvēkus dzina atpakaļ degošajās ēkās.

Cīņai pret zvēriskajiem laupītājiem mežos organizējās partizānu grupas. Vienā 12 vīru partizānu grupā Vecbormaņu rajonā rosīgi darbojās arī brāļi Dreižes. Sevišķi uzņēmīgs un bieži vien pārgalvīgs bija Jānis Dreiže, nereti viens pats dodamies bīstamos pasākumos. Jūnija pēdējās dienās, vērodams pa šoseju bēgošās boļševiku bandas, viņš no lielāka attāluma tās apšaudīja, pie kam pats aiz krūmiem vairākkārt mainīja atrašanās vietu. Domādami, ka viņiem uzbrūk lielāki pretinieka spēki, boļševiki uzstādīja mīnumetējus un veselas trīs stundas apšaudīja uzkalniņu, no kura Dreiže raidīja šāvienus. Pats šāvējs tai laikā bija jau gabalā.

3. jūlija pēcpusdienā, kāds zēns ziņoja partizāniem, ka sarkanie gvardisti iebrukuši pāris kilometru attālajās Vārnu mājās. Partizāni nekavējoties devās turp un uzsāka cīņu ar iebrucējiem. 9 bezbailīgi vīri cīnījās ar 25 iebrucējiem, no kuriem tikai 10 izdevās aizbēgt. Bet šajā kaujā arī partizāni zaudēja drošsirdīgo cīnītāju Jāni Dreiži. Izbēgušie gvardisti par notikušo tomēr paspēja ziņot uz Smilteni, no kurienes 6 smagajās automašīnās izbrauca palīgspēki, kas pārmeklēja vairākas apkārtējās mājas, piedraudot to iemītniekus nošaut. Tanī pat laikā Raunas centrā izlaupīja patērētāju b-bas veikalu, pienotavā sabojāja iekārtu — sagrieza siksnas, sviesta kuļmucu salēja ar eļļu, bet sviestu un sieru izmētāja pa grāvjiem. Tikai nākamās dienās piederīgiem izdevās kritušā cīnītāja līķi nogādāt mājās un novietot pagaidu šķirstā. Skumjš bija bēru gājiens tumšā pusnakts stundā, kad šķirstu ar dārgo aizgājēju no klēts uz tuvējo ābeļdārzu nesa tēvs, māte, krustmāte un brālis ar savu dzīves draugu. Nepilnu kilometru no mājām atradās sarkanarmieši, kādēļ piesardzīgi vajadzēja bērt katru smilšu sauju, lai krītot uz šķirsta vāka tā pārāk dobji nedunētu un nepievērstu sarkano uzmanību . Tikai pēc tam, kad uzvarētāja Lielvācijas armija arī Raunu bija atbrīvojusi no sarkano jūga, 8. jūlijā Jāni Dreiži varēja guldīt Raunas kapos, piedaloties aizsargiem un vācu armijas pārstāvjiem. Tanī pat dienā tur apbedīja mocekļa nāvē mirušo kadetu Lāci, kura tēvu lielinieki noslepkavojuši jau 1919. gadā. Nākamā dienā apbedīja boļševiku noslepkavotos brāļus Zušmaņus, kā arī vairākus citus Raunas patriotus.

Avots: Tēvija, 23.07.1941