Ivans Franko bija ukraiņu dzejnieks, rakstnieks, dramaturgs, kritiķis, žurnālists, tulkotājs, politiķis un sabiedrisks darbinieks. Viņa vārdā nosaukta Ukrainas pilsēta Ivanofrankivska. Viens no ukraiņu gan sociālistiskās, gan nacionālās kustības līderiem un dibinātājiem.

Dzimis Nahueviču sādžā kalēja ģimenē, tolaik Austrijas impērijā, tagad Ļvovas apgabalā, Ukrainā.

No 1862. līdz 1864. gadam mācījās skolā Jasenicas-Silnas ciemā, vēlāk līdz 1867. gadam - klostera skolā Drohobičā.

1875. gadā iestājās Ļvovas universitātē (mūsdienās Ivana Franko vārdā nosauktā), kur iesaistījās sabiedriskās aktivitātēs t.s. Galīcijas rusofilu jeb maskavofilu (ukraiņu: москвофільство) kustībā. Kustības dalībnieki par rakstu valodu izmantoja t.s jazičije (ukraiņu: язичіє) - vietējās ukraiņu valodas sajaukumu ar baznīcas slāvu valodu. Šajā valodas paveidā Franko publicēja savus pirmos darbus.

Vēlāk studentu aprindas, kurās ietilpa arī Ivans Franko, pievērsās dzīvajai Galīcijas zemnieku tautas valodai.

1877. gadā sūdzības rezultātā uz deviņiem mēnešiem ieslodzīts cietumā. Pēc ieslodzījuma iepazinās ar Marksa un Engelsa darbiem. Ieslodzīts arī 1880. gadā un 1889. gadā. Šajos gados Franko aktīvi darbojās rakstniecībā, tulkošanā un publicistikā, naudu pelnīdams ar darbu poļu valodas avīzēs.

1886. gadā Franko apprecējās un kādu laiku pavadīja valsts galvaspilsētā Vīnē, kur iepazinās ar tādiem cilvēkiem kā Teodors Hercls un Tomāšs Gariks Masariks.

Pēc 1891. gada Franko aizstāvēja doktora disertāciju Vīnes universitātē.

19. gadsimta beigās publicēja vairākus darbu, kuros kritizēts marksisms.

No 1904. gada vairs neiesaistījās politiskajā darbība.

Miris trūkumā 1916. gadā Ļvovā.