*1877. VIII 30. Jaunjelgavā; M. Līze Dz. Maršavs, S. Alīde sz. Bohs.

                1892. beidzis Jaunjelgavas pilsētas skolu,

                1897. beidzis Rīgas pilsētas reālskolu,

                1905/1907. Aizbaikala dzelzceļa praktikants,

                1897/1907. beidzis Rīgas politehniskā institūta būvinženieru nodaļu,

                1908/1909. Valkas privātas tirdzniecības skolas inspektors,

                1909/1912. Tukuma tirdzniecības skolas skolotājs,

                1912/1914. Soļikamskas un Permas zemstēs kā būvinženieris,

                1914/1916. Rietumu frontē, Dzelzceļu bataljonā,

                1916/1917. Dienvidfrontes sevišķu uzdevumu virsnieks dzelzceļu virsvaldē,

                1918. būvinženieris Permā,

                1919. Kolčaka armijas virsnieks inženieris,

                1920/1922. Irkutskas guberņa pie zemes ceļu būvēm,

                1923. I 15. Latvijas Universitātes lektors,

                1924. V 16. Latvijas Dzelzceļu Virsvaldes tehniskās direkcijas civibūvju 

                                biroja inženieris,

                1924. X 15. Latvijas Universitātes lektors pie tēlotājas ģeometrijas katedrās,

                1925. VII 01. docents,

                1927. I 01. vecākais docents,

                1938. XI 10. ieguva Dr. ing. grādu,

                1938. I 30. ievēlēts par profesoru pie arhitektūras fakultātes 

                                tēlotājas ģeometrijas katedrās.

                Avots:       „Students“ # 6/1938.;

                                “Album Academicum”, R., 1912.;

                                “Es viņu pazīstu”, R., 1939.

---

Pēc vairāku mēnešu slimošanas 1961. g. 7. decembrī Austrālijā miris profesors Jēkabs Vītols. Aizgājējs dzimis 1877. g. 30. augustā Sērenes pag. Pumpānos, turīga saimnieka ģimenē. Pumpāni bija viņa mātes māja, kas tai nākusi līdzi pūrā. Vītolu dzimtas māja bija kaimiņu Seces pag. Kampēni, kuros līdz pat lielinieku okupācijai 1944. g. saimniekoja aizgājēja vecākais brālis Miķelis Vītols. Latvijas valsts pastāvēšanas laikā aizgājējs bija pētījis savas dzimtas vēsturi pēc baznīcas grāmatām, noskaidrojot, ka ziņas par Seces pag. Kampēnu Vītoliem atrodamas jau sākot ar 18.gs. sākumu. Kā pirmais Seces ev. lut. draudzes grāmatās minēts Juris Vītols, kurš bijis brīvzemnieks un kādu laiku arī pagasta vecākais. 

Pēc studiju beigšanas un skolotāja gaitām Latvijā Vītols 1912. g. devās uz Permas guberņu Krievijā, kur strādājis par zemstes apgabala inženieri, būvējot ceļus, tiltus, skolas un arī kādu hidroelektrisku spēkstaciju. Permā tai laikā dzīvoja un strādāja vairāki Selonijas filistri, kā inž. Eduards Zēbauers ar kundzi un dēliem Valdi, Alfrēdu un Rūdolfu, arh. Eižens Ādams ar ģimeni, mežkopis Vilhelms Štāks un citi. Pirmā pasaules kara sākumā 1914.g. Jēkabs Vītols iesaukts kara dienestā. Vēlāk būvējis dzelzceļus Austrijas frontē Galicijā un Bukovinā. Demobilizēts 1917. g., bet, pilsoņu karam sākoties, iesaukts atkal Kolčaka armijā. Pēdējai, zem sarkanās armijas spiediena atkāpjoties, nonācis Sibīrijā, kur būvējis ceļus no Baikāla ezera stacijas „Kultuk" uz Mongoliju. Šī mežonīgā, bet skaistā apgabala kādā kalnu sādžā pēkšņi saslimusi un pēc dažām dienām Irkutskā mirusi viņa kundze, atstājot četrus nepilngadīgus bērnus, jaunākajai meitai Irenei bijis tikai divi gadi. Tikai dažas dienas pēc kundzes nāves saņemti dokumenti, kas Vītola ģimenei pašķīra ceļu atpakaļ uz Latviju. Kāda nežēlīga liktens spēle! Atgriezies Latvijā, Vītols apprecas ar Alīdu Boha jaunkundzi, kas uzticīgi līdzinājusi viņa dzīves gaitas līdz pēdējai stundai.

Prof. Vītolam jau kopš jaunības bija viegls hronisks bronhīts, kas nekādus veselības traucējumus neradīja līdz pat pag. gada vidum, kad sākusies apgrūtināta elpošana un nepietiekama asins cirkulācija. Sākušās gr tas dienas, vairākkārtīgi pārlietas asinis, bet viss bijis veltīgi.

Bērēs pie dalījušies ap 200 pavadītāju un aizgājēja kaps pārklāts ar ziedu kalnu. Aizgājēja mirstīgā daļa pārpelnota, lai, politiskiem apstākļiem mainoties, to varētu apglabāt dzimtā pagasta kapos, blakus viņa senčiem. Dievs bija aizgājēju apveltījis ar lielām darba spējām, apbrīnojamu izturību, cēlu sirdi, augstu pienākuma un goda apziņu. Dzīvē viņš raudzījās optimistiski. Grūtības un neveiksmes centās pārvarēt ar labu humoru. Satiksmē ar cilvēkiem bija vienkāršs un atklāts un tādēļ kā savu kolēgu tā arī studentu cienīts un mīlēts. Par aizgājēju skumst un mīlestībā viņu piemin kundze, meita un mazmeita Austrālijā, dēls, trīs meitas, seši mazbērni, znoti un brālis prof. V. Vītols ASV, un burši visos kontinentos. (Universitas, 1962)