Nikolajs Lapekins dzimis 1894.gada 19.decembrī Cēsu apriņķa Mazstraupes pagastā,  zemnieku Mārtiņa un Ievas Lapekinu ģimenē. 1916. gadā beidzis Rīgas Garīgo semināru. Pirmā pasaules kara gados atradās bēgļu gaitās Krievijā, strādāja par skolotāju Rjazaņas pilsētā.  Latvijā atgriezies divdesmito gadu sākumā. 1921. gada 21. augustā Nikolaju Lapekinu priestera kārtā iesvētīja Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis (Pommers). Nikolajs Lapekins kalpojis Piltenes pareizticīgo baznīcā,  1926. gada 21.oktobrī ievēlēts par Šķilbēnu pareizticīgās baznīcas pirmo priesteri, kur nokalpoja līdz  1939. gada 1. Decembrim. Paralēli priestera darbam mācīja ticības mācību vietējās skolās un bija Viļakas iecirkņa prāvests.    

No 1939.gada 1.decembra līdz 1944.gadam kalpoja Balvu pareizticīgo baznīcā. 1944. gadā kopā ar ģimeni deportēts uz Čehoslovākiju, no kurienes pēc padomju armijas ienākšanas  atgriezies Latvijā. Pēc kara Nikolajs Lapekins atsācis pravieša Elijas baznīcas atjaunošanu Liepnā. Par ieguldīto darbu Liepnas baznīcas atjaunošanā 1948. gada 24. aprīlī Nikolajs tika apbalvots ar Rīgas un visas Latvijas metropolīta Benjamiņa Goda rakstu.   

1949. gadā deportēts uz Arhangeļskas un Vologdas nometnēm, no kurienes 1955. gadā atbrīvots. Vēlāk Nikolajs Lapekins nepārtrauca savu saikni ar bijušajiem ieslodzījuma biedriem, rakstīja vēstules, dalījās savos pārdzīvojumos, deva padomus. Viņa korespondences loks bija ļoti plašs, tas aptvēra ne tikai Latviju, bet arī Čehoslovākiju, Krieviju, ASV.  

Pēc atgriešanās no ieslodzījuma 1955. gada oktobrī norīkots kalpot Jēkabpils Svētā Gara baznīcā un blakus esošajā Svētā Nikolaja baznīcā, kā arī apkalpot Jersikas draudzi.  Savas kalpošanas piecdesmitajā saņēmis augstu priestera apbalvojumu – mitru, bet 1971. gada 16. augustā par nopelniem Baznīcas labā apbalvots ar svētā Kņaza Vladimira II šķiras ordeni. Virspriestera Nikolaja Lapekina miris 1973. gada 3.februārī, viņš apbedīts Jēkabpils kapos.