Skolotāju un vairāku mācības grāmatu autoru Viktoru Ramānu 20. janvārī guldīja zemes klēpī Meža kapos. Tā bija nemīlīga, auksta un puteņaina sestdienas pievakare, kad nelielais pavadītāju pulks ar ziediem un vainagiem rokās gāja aiz viņa šķirsta. Saka, ka laiks bēru dienā
stāstot par aizgājēja dzīvi. Par Viktoru Ramānu to laikam nevarēs neviens sacīt. Viņa mūžs pārsniedza 70 gadus, bet laipna vārda, sirsnības un mierīgas pacietības dzīves grūtajos brīžos viņam nepietrūka. Kas Ramānu personīgi pazina, visiem šķita, ka sevišķi smags pārbaudījums viņam bija slimība, kas to pēkšņi izrāva no iemīļotā skolotāja darba, kam pašaizliedzīgi tika ziedota visa dzīve. Taču Ramāns nevienam nesūdzējās. Ja atspirdzis viņš klusajās pastaigās satika kādus savus bijušos skolniekus, tie visi dzirdēja tikai vienu: kur strādājiet, kā veicas u t. t., bet tiklīdz runa novirzījās uz pašu, tā tūlīt apklusa, atvadījās. Un skolēnu saime, kas dziļā godbijībā sirmo audzinātāju sveicināja, kas labprāt pat nevaļā brīdi ar viņu parunāja, nebija maza, jo Viktora Ramāna skolotāja darbs ir vairāk kā 40 gadu ilgs.

Dzimis Viktors Ramāns 1869. gada 10. oktobrī Bērzaunes Suiģos kā lauksaimnieka dēls. Mācījies vietējā pagasta un draudzes skolā. Par skolotāju sagatavojies Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā. Pirmā skolotāja vieta Ramānam Āraišu draudzes skolā. Bet jau pēc dažiem gadiem viņam uztic skolas pārziņa un baznīcas ērģelnieka pienākumus Dolē. Te viņš nostrādā 20 gadus, līdz uznāk Pasaules karš. Bēgļu vilnis daudzus aiznes prom no dzimtenes. Sākas mūsu tautas tumšās dienas. Bet Viktors Ramāns paliek tās vidū, viņš arī Krievijā strādā par skolotāju, mācīdams latviešu bērnus bēgļu skolā. Viņa mierinātāja vārds, viņa palīdzība uztur daudzus latviešu jauniešus garīgi modrus, līdz ataust atkal gaišākas dienas un visi var atgriezties dzimtenē. Brīvības saule tad jau ir uzlēkusi. Latvijas valsti veido mūsu dižākie dēli, bet jāveido ir arī Latvijas skola — valsts nākotnes pamats. Un skolas darbā Viktors Ramāns iet talkā ar visu savu spēku. Vajadzīgas jaunas mācības grāmatas. Ramāns saraksta latviešu valodas gramatiku pamat-, vidusskolām un pašmācībai („Skola Mājā"), saraksta metodikas un diktātu grāmatu, saraksta pareizrakstības vārdnīcu. Viņa grāmatas ir lietpratīgi sastādītas, rod skolās atsaucību, piedzīvo daudzus izdevumus un ir lielu tiesu mūsu skolu jaunatnes vadījušas pa pareizas latviešu valodas tekam līdz pat mūsu dienām. Tas nav mazs pakalpojums. Bet bez labām mācības grāmatām ir vajadzīgi arī labi skolotāji. Un arī šai ziņā Viktors Ramāns nepaliek sānis. Pārbraucis no Krievijas, viņš drīz iegūst vidusskolas skolotāja tiesības, atstāj darbu Rīgas pilsētas 8. pamatskolā un pāriet par latviešu valodas un metodikas skolotāju Rīgas skolotāju institūtā un arī Latv. kult. veicin. biedr. vakara vidusskolā pieaugušiem. Te atbildīgā, bet reizē ražīgā darbā aizrit 10 gadi, līdz slimība 1932. gadā pēkšņi liek atsacīties no skolotāja pienākumiem. Institūta audzēkņi un jaunie skolotāji Ramānu atceras kā sirsnīgu un mierīgu audzinātāju, kam rūpēja ne tikai laba latviešu valoda, bet arī labi tikumi. Un viens no šiem tikumiem bija rūpīga darba tikums. Rakstu darbiem vajadzēja būt glīti izpildītiem, tikai tad varēja cerēt uz labu atzīmi. Otrs tikums, par kuru Ramāns daudz raizējās, bija saticības un saderības tikums. Ja klasē kāds bija saķildojies, tad Ramāns laipni kā tēvs aizrādīja un siltā balsī teica tik daudz mierinātāju un pamācības vārdu, līdz viscietākā sirds bija kļuvusi atkal laba. Un tad viņam iemirdzējās acis, viņš uzlika roku draudzīgi uz pleca, noglāstīja apmierināto skolēnu un aizgāja. Šī viņa lielā sirsnība un gādība laikam arī būs tā, ko katrs institūta audzēknis par Ramānu ieslēgs visvairāk mīļā piemiņā. No institūta aizgājis, Ramāns pensionējās un savus pēdējos spēkus ziedoja grāmatu rediģēšanai un pārlabošanai. Grāmatas, Viktora Ramāna dzīvais vārds un paraugs, kas glabājas viņa daudzo audzēkņu sirdīs un prātos, tad nu arī ir tas piemineklis, kas paliek pēc viņa nāves. Par citu pieminekli, ko varētu par visu viņa rūpīgi krāto un ietaupīto  naudu jo greznu akmenī izcirst, Ramāns nav domājis. 10.000 latus no saviem līdzekļiem viņš atvēlējis Cēsu valsts skolotāju institūtam audzēkņu stipendijām. Cēsu skolotāju institūts tā iegūst no Viktora Ramāna ne tikai materiālu atbalstu, bet reizē arī godu un uzticību, ko tam sirmais audzinātājs piešķir kā Rīgas skolotāju institūta mantiniekam un jauno skolotāju audzinātājam. lenākumus no grāmatām Ramāns atvēlējis skolotāju organizācijām. Īsi pārskatot Ramāna mūža darbu un pieliekot klāt šos viņa pēdējos novēlējumus, mēs ar pilnu tiesību varam sacīt: skolai un skolotāja darbam veltīta dzīve. Un to arī apliecināja viņa pavadītāji un draugi pēdējā zemes gaitā: svētrunās prāvests Kundziņš un māc. Ramāns, atvadu vārdos: no Latvijas Skolotāju b-bas Dravnieks, Rīgas skolotāju institūta abiturientu b-bas un bij. audzēkņiem prof. L. Bērziņš, Cēsu valsts skolotāju institūta dir. Opmanis, Baltijas skolotāju semināra prof. Plāķis, Latvijas Vidusskolu skolotāju kooperātīva dir. Landavs, A. Gulbja izdevniecības A. Mālītis, Doles pamatskolas un org. pārstāvji u. c. Ziedi un vainagi klāja auksto smilšu kopu, bet visiem dziļā godbijībā zemu liecās galvas, kad šķīrās no Viktora Ramāna kapa. Ja sniegs šo kapu drīz aizputināja, ja vējš aplauza trauslos ziedus uz tā, tad sirdīs tomēr visiem Ramāna pavadītājiem, draugiem, darba biedriem un bijušiem audzēkņiem tuvu un tālumā paliek viens mierinājums: sirsnīga, patiesa darba cilvēka mūžs tik ātri nezūd un neapsnieg. (Latvijas skola, 1940)