Pianiste. Vispārējo izglītību baudījusi P. Dzeņa reālģimnāzijā Rīgā, ko beigusi 1921.gadā. Klavierspēli mācījusies vispirms Rīgā pie T. Lembas, tad vienu laiku Pēterpilī, beidzot pie prof. Ludviga Bētiņa. Plaši pazīstama kā koncertējoša pianiste un pavadītāja. Ļoti agri sākusi uzstāties koncertos, rīkojusi vairākus patstāvīgus klaviervakarus, daudz spēlējusi dažādu veidu kamermūzikas koncertos un kā pianiste-pavadītāja. Sevišķi daudz kopā spēlējusi ar vijolnieku A.Norīti un savu vīru, čellistu A. Ozoliņu. Pēdējos gados pastāvīgi darbojas Rīgas radiofonā, kā pianiste-soliste un kā pavadītāja. (Latvju skaņu mākslinieku portrejas, 1930)

---

Jaunās pianistes traģiskā nāve ir sāpīgs, nepelnīti rūgts grieziens mūsu mūzikas dzīves dzīvajā miesā. Gordija mezglā savītajiem cilvēku likteņiem viņa vairs nebija spējusi rast cita atrisinājuma, kā gājienu pēdējā gaitā. Briesmīgā un nejēdzīgā. Izrauta no dzīva, aktīva mākslas darba.

Viņas pianistes talants bija skaists un bagātas mūzikālitātes spodrināts. Mūsu meistara Ludviga Bētiņa skolniece klavierspēlē. Bērnībā viņai bija pianistes-brīnumbērna slava, kādu laiku viņa mācījusies arī pie T.Lembas un vēlāk arī Pēterpilī. Viņa apliecināja labākos klaviervirtuozitātes tikumus: dzidru gaišumu tonī, piesitienā, tīru un spožu tehniku, augstu muzikālu kultūru. Kopā ar vijolnieku A. Norīti un čellistu A. Ozoliņu viņa devusi neaizmirstamus kamermūzikas trio vakarus. Viņas galvenais un lielākais darba lauks bija mūsu radiofonā, kur viņa bija pianiste soliste un pavadītāja, kur viņa bieži atskaņojusi arī lielo klavierliterātūru orķestra pavadījumā, bijusi teicama pavadītāja vai ikvinam solistam, kam nācies radiofonā uzstāties. Viņas mākslinieces mūžs bija tikko iegājis pilnā talanta uzplaukumā un briedumā, ar viņu kapā aizgājušas mūsu mūzikas dzīves daudzas skaistas iredzes.

Liliju Kalniņu-Ozoliņu apbedīja 13. februārī Meža kapos. Izvadīšanā un sēru gājienā no Latvijas konservātorijas uz kapiem dalību ņēma visa plašā mūsu mūziķu saime, dziļi satriekti no notikušās traģēdijas.

Vecāki - Līze un Mārtiņš, brālis - Pauls. Fotogrāfijā - kopā ar vecākiem un brāli un bēru gājienā pie Konservatorijas.

Avots: Mūzikas apskats, 01.02.1934

Lilija Kalniņa, klavierskolotāja meita, piedzima Skrīveros 1903.gada 3. martā. Jau agri atklājās viņas muzikālā apdā­vinātība. Viņa mācījās Dzeņa reālģimnāzijā, līdztekus privāti apgūstot mūzikas pamatus. 15 gadu vecumā Lilija iepazinās ar jauno, Maskavā un Leipcigā skoloto mūziķi Alfrēdu Ozoli­ņu, kam tolaik jau bija 23 gadi. Jauneklis iemīlēja skaisto un talantīgo skolnieci, mudināja viņu nopietni pievērsties mūzi­kai, sagādāja iespēju doties uz Dobeli mācīties pie profesora Bētiņa. Kad Lilija kļuva piln­gadīga, viņš to bildināja. 1924.gada maijā Lilija Kalniņa un Alfrēds Ozoliņš kļuva vīrs un sieva. Alfrēds vadīja čella klasi konservatorijā, kļuva par jaundibinātā radiofona orķes­tra čellistu un koncertmeista­ru, Lilija tajā bija gan solis­te, gan orķestra māksliniece. Viņi daudz koncertēja kopā, bija jauni, talantīgi, slaveni un pieprasīti. Pārim bija plašs dzīvoklis Tērbatas ielā un pat savs auto. Dzīve šķita nokār­tota, mierīga, skaidra, skaista un eleganta, turklāt mūzikas piestrāvota un apdvesta. Un tad daiļo pianisti ievē­roja radiofona orķestra diri­ģents — slavenais komponists un arī dāmu draugs Jānis Mediņš. Izveidojās mīlas trīsstūris, kura dēļ Mediņš pamet sievu un dēlu, bet Lilija izdara pašnāvību, nolecot no savas mājas trepēm.

Avots: Mājas viesis, 2010

Izdarījusi pašnāvību pēc kādu it kā nepatiesu ziņu publicēšanas par vinu presē.