Vēstule no dzimtenes ar īsu sēru ziņu: "Līdz ar pirmo sniegu Latvijā 13. novembrī pa skuju ceļu uz Meža kapiem aizgāja kāds tuvs, sirsnīgs draugs..."

Dzimis 1909.g.23.februārī Dobelē ierēdņa ģimenē. Bez viņa ģimenē vēl tikai māsa. Komercskolu beidzis, iestājas Latvijas Universitātē — tautsaimniecības fakultātē. Paralēli tam mācījās Angļu institūta pedagoģiskā nodaļā. Tai pašā laikā viņš iztur konkursu Latvijas radiofonā un kļūst tā ziņo-
tājs. 1936.gadā spīdoši beidz Angļu institūtu un kā laureāts tiek sūtīts uz Angliju — Karaliskās augstkolas vasaras kursiem. Atgriezies Latvijā, strādā radiofonā un kā angļu valodas pasniedzējs Komercskolā, brīvā laikā tulko grāmatas Grāmatu Draugam un ludziņas radiofonam.
Karam sākoties, Plūci iesauc atpakaļ Latvijas armijā, kur viņu paaugstina par rezerves leitnantu. Varu maiņās Plūcis nejauši paliek Latvijā, seko izsūtījums, kurā viņš pavada vairāk nekā astoņus gadus aiz polārā loka. Atgriezies, Plūcis strādā Smārdē fizisku darbu — lejot kolhozu kūtīm pamatus. Pēc tam nodibina no jauna ģimenes dzīvi, piedzīvo dēlu un mazbērnus. Bet iedragātā veselība liek sevi just. Plūcis aiziet pensijā un pēdējos gadus slimība arvien vairāk saista viņu pie gultas. Viņš atstāj dzīvesbiedri, dēlu, mazbērnus, māsu un piederīgos.

Avots: Laiks, 29.11.1980