Savu stāvokli Munters galīgi sabojāja, apprecot ārprātīgi greizsirdīgo krievu šķirteni Natāliju Kļaginu.

Mistiska bija viņu bērna dzimšanas (adopcijas) lieta, par ko sabiedrībā daudz baumoja. Stāsta Zigfrīda Meierovica dēls Gunārs Meierovics, kuram toreiz bija sešpadsmit gadi: «Mēs dzīvojām Valdemāra ielā 3. Tajā pašā mājā dzīvoja arī Ulmanis. Kad Vilhelms Munters atveda savu kundzi, mēs bijām pārsteigti. Viņa ne ar vienu nesveicinājās, manā atmiņā kundze palikusi kā maza, apaļīga būtne ar vasarraibumiem klātu seju. Viņas guļamistaba atradās Munteru dzīvokļa meitas istabā. Zem tiem logiem pagalmā vienmēr stāvēja Ulmaņa mašīna. Pirms izbraukšanas to parasti ilgi iesildīja un pārbaudīja. Kad Muntera kundze apmetās uz dzīvi šajā mājā, pirms Ulmaņa mašīnas izbraukšanas tika izsaukti tanku rotas zaldāti. Viņi mašīnu izstūma uz ielas un darbināja tur, jo, lūk, Muntera kundze guļot... Mūsu mājā varēja iekļūt tikai ar stingrām caurlaidēm, bet laikā, kad Muntera kungs bija devies valstsvīra komandējumos, pie Muntera kundzes bieži ciemojās viņas šķirtais vīrs advokāts Sūna. Drīz dāmas ievēroja, ka Muntera kundze ir stāvoklī, viņas ļoti brīnījās, ka līdz pat pēdējām grūtniecības nedēļām kundze brauca ar velosipēdu. Vēl lielāku izbrīnu izraisīja fakts, ka jau otrā dienā pēc dēla Andreja piedzimšanas Muntera kundze ieradās Krievijas vēstniecībā uz pieņemšanu. Savukārt, kad aukle vai Muntera kundze ar mazo pastaigājās dārzā, mēs, bērni, vairs nedrīkstējām tur atrasties. Vēlāk, kad jau dzīvojām Vašingtonā, kaimiņš, bijušais Rīgas bāriņu tiesas priekšsēdētājs Aleksandrs Ūdris man pastāstīja, ka īsi pirms Muntera kundzes «dzemdībām» no bāriņu nama esot paņemts zīdainītis un nodots Munteram.»

Diplomātiskajā korpusā un valstsvīru vidū izplatījās baumas, ka Muntera sieva iesūtīta Latvijā ar speciāliem uzdevumiem.