Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē viss ir tāpat, kā katru jauno mācību gadu sākot — gaiteņi pilni jaunu zēnu un meiteņu, vasaras atmiņas — jauki brīži, skumji, katrs grib dalīties savos iespaidos. Bet viena cilvēka vairs nav — ANSGARS RUMBA ir aizgājis, lai nekad vairs nenāktu atpakaļ. Tas bija tikai dažas dienas pirms liktenīgā svētdienas vakara — 25. septembra, kad kā vienmēr smaidošs Ansgars solīja būt darbā mūsu pirmajā mācību dienā. Satikāmies. Satikāmies tajā pašā 314. auditorijā, kurā garus gadus bija lasītas lekcijas. Tā bija Ansgara pēdējā tikšanās ar darba kolēģiem, ar tuviem draugiem, ar saviem koristiem, jauko medību dienu draugiem. Un ar saviem abiem mazajiem dēliem, sievu, māti, māsu. Vai gan viena cilvēka dzīvei 45 mūža gadi nav daudz, daudz par maz? Vai tie nav cilvēka brieduma gadi, kad jaunībā dzimušās idejas iegūst konkrētus apveidus, kad daudz iesākts un strādāt griba un prasme ir lielas? Divdesmit akadēmija pavadītajos gados nav paveikts maz — aizstāvēta tehnisko zinātņu kandidāta disertācija, saņemts docenta diploms Materiālu stiprības un mašīnu elementu katedrā, sasniegta pilnveidība pedagoģiskajā darbā, iesākti plaši pētījumi mašīnu detaļu un elementu stiprības izpētē. Un arī brīvās stundas ir izmantotas līdz pēdējai iespējai — ir būts tik daudz kopā ar ģimeni, lai mazie dēli augtu par labiem cilvēkiem, ir lasīts, domāts, skatītas citas pilsētas un meži, meži, kuru skaistums un varenība ir bijuši neatvairāmi, tāpat kā dziesma, sirdij tik tuva. Grauds audzē jaunu graudu, doma rada jaunu domu, arī docenta Rumbas darbs radīs savu turpinājumu viņa bijušajos studentos, atbalss skanēs kolēģu sirdīs, un viņa so|us,  viņa silto smaidu, optimismu un izturību mēs vēl ilgi, ilgi jutīsim ap sevi. (Plēsums, 20.10.1977)