Pāragri aprāvies arhitekta Rūdolfa Segliņa darba mūžs. Beidzis Liepājas tehnikuma celtniecības nodaļu, viņš sāk strādāt izraudzīto darbu. Pēc LVU Arhitektūras fakultātes beigšanas 1953. gadā viņam uztic galvenā arhitekta pienākumus tikko izveidotajās Zinātniskās restaurācijas darbnīcās. Periodā, kad restaurācijas darbiem līdzek|u nepietiek, R. Segliņa vadībā tiek veikta daudzu nozīmīgu arhitektūras pieminekļu konservācija to skaitā Cēsu un Turaidas pilis, Doma un Pētera baznīcas Rīgā, Rīgas nocietinājumu mūri Jāņa sētā, Jura baznīca un citi. No 1960. gada R. Segliņš pāriet darbā uz institūtu «Komunālprojekts» un strādā tur līdz sava mūža pēdējām dienām.

Viņa darbs te saistās ar dzīvojamo, sabiedrisko un sporta celtņu projektēšanu. Pēc viņa projektiem būvēti Lielvārdes un Salacgrīvas kultūras nami, Skrīveru izmēģinājumu stacijas administratīvā ēka, top Salaspils ciema padomes nams. Apvaldīts un nosvērts, apveltīts ar izcilām darbaspējām, savas celtnes R. Segliņš iecerēja lietišķas, bet vērienīgas. Viņš labi sapratās ar celtniekiem, jo nevainojami pārzināja praktisko būvniecību. Rūdolfs Segliņš nešķiroja darbus lielos un mazos, bet ikvienu no tiem veica ar pilnu atdevi un augstu atbildības sajūtu.

Avots: Literatūra un māksla, 13.06.1986

Dēls - Uģis, meita - Uva.