Vēl pirms nedēlas Viktors Gruziņš, kā vienmēr galvu atpakaj lepni atmetis, gāja uz savu teātri, savām «Skroderdienām Silmačos». Joprojām teātrim vajadzīgs, joprojām uz teātra aicinājumu atsaucoties.Tāpat kā gājis visu savu aktiera mūžu - piecdesmit divus gadus vienīgi uz Drāmas teātri. Šeit, teātra dižo korifeju A. Amtmaņa-Briedīša, V. Baļunas, Ž. Katlapa, arī J. Jurovska vadībā, V. Gruziņš bija veidojies kā mākslinieks. Un, savukārt, šo mākslas lielmeistaru uzticību attaisnojot, bijis atdevīgs viņu ieceru īstenotājs, daudzos izcilos pirmo pēckara desmitgažu iestudējumos atveidojot vadošās lomas. Minēšu tikai jau par leģendu k|uvušās R. Seridana «Jauko māņu dienu» (dons Antonio), A. Upīša «Za|o zemi» (Ošu Andrs), brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laikus» (Prātnieks). Šo V. Gruziņa lomu sarakstu varētu turpināt un papildināt, pārskatāmības labad iedalot to divās da|ās: tā sauktajos klasiskajos mīlētājos, kas aktierim jaunībā devuši ne mazums pielūgsmes brīžu un kas bija manāms viņa aktieriskajā iznesībā un staltajā gaitā, kā arī ar asākām sociālām kontūrām iezīmētajos raksturos. Visa V. Gruziņa radošā biogrāfija veidojās saskaņā ar autora un režijas spraustajiem uzdevumiem: precīza, smalkjūtīga, bez sava mākslinieciskā «es» pasludināšanas. Tas varbūt ne vienmēr runāja par labu radītā tēla spilgtumam un neatkārtojamībai. Taču savu vārdu Drāmas teātra spožo aktierisko personību zvaigznājā viņš pateica. Vasarās V. Gruziņš mīlēja iet basām kājām kā viņa atveidotie kalpa zēni, izjust zemi, tās briedīgo, silto elpu, atrasties vistiešākajā saskarsmē, un tas laikam arī bija viņa spēka un jauneklīgās enerģijas avots mūža nogalē, ko nu aprāvusi nežēlīgā slimība.

Avots: Literatūra un māksla, 27.11.1987