Eižens Vēveris (Eižens Avgustovičs Vēveris) , 1899. gada 9. jūlijs, Rīga - 1976. gada 8. februāris, Rīga) - latviešu dzejnieks.

Biogrāfija

Dzimis strādnieku ģimenē. Pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas beigšanas (1915) brīvprātīgi iesaistījiies Pirmajā pasaules karā, 1916.-1919. karoja piektajā Zemgales pulkā. Pēc tam beidzis Rīgas skolotāju institūtu (1923), strādājis par lauku skolotāju. Pēc Latvijas PSR nodibināšanas 1940. gadā strādājis par inspektoru Valkas apriņķa izglītības pārvaldē. Vācu okupācijas laikā Latvijā tika arestēts un turēts Salaspils, Štuthofas un Mauthauzenes koncentrācijas nometnēs. 1945. gadā atgriezās Latvijā un līdz aiziešanai pensijā 1959. gadā strādāja Rīgā par skolas direktoru.

Viņš rakstīja dzejoļus kopš jaunības, bet sāka tos publicēt tikai pagājušā gadsimta 60. gados. Lielākā daļa Vēvera rakstu ir veltīti viņa pieredzei, izdzīvojot koncentrācijas nometnēs. Ir izdotas četras viņa dzejas grāmatas:

“Stāda rozes nolādētajā zemē” (latviski Iedēstiet rozes zemē nolādētā; 1969, tulkojums krievu valodā 1977 ar D. Bista ilustrācijām)
“Cilvēks aiziet pēc saules” (Latviski: Cilvēks aiziet pēc saules; 1972)
Viršu medus (Latviešu Viršu medus; 1975)
Necessary Pain (latviski Vajadzīgā sāpe; 1977, tulkojums krievu valodā 1981)
“Šīs grāmatas vārdi izdeg cauri papīram, uz kura tie ir rakstīti,” par pēdējo no tiem rakstīja Ļevs Ozerovs.

Pie ieejas nometnes piemiņas kompleksā Salaspilī iegravēta rindiņa no Vēvera dzejoļa: "Aiz šiem vārtiem zeme vaid" (latviski: Aiz šiem vārtiem vaid zeme).

Latvijas PSR Rakstnieku savienības biedrs (1969), LPSR Valsts prēmijas laureāts (1970).