* 1899. X 15. Rīgā

                1919. V 25. Jelgavas kājnieku pulka brīvprātīgais,

                1919. XI 09. Latvijas kara skolas kadets,

                1920. V 20. beidzis un paaugstināts leitnants pakāpē izd. 1920. V 20.,

                1920. V 20. Daugavpils kājnieku pulka Rotas (I) vada komandieris,

                1921. I 18. atvaļināts,

                1923. X 12. apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi,

                1928. XI 14. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķīru # 910,

                1932. XI 16. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķīru # 2919.

                Avots:       LVVA 5601-1-6692.;

                                „Daugavpils kājnieku pulka vēsture”, Cēsīs, 1930.;

                                „Rīgas tilti”, R., 1935.;

                                V. Eichenbauma arhīvs # 4795.

****

Rīgā pēc ilgu gadu ciešanām komunistu režīmā miris inž. Mieriņš Upīte, kas bija Fraternitas Letticas filistrs un Latvijas neatkarības laikā plaši pazīstams studentu korporāciju aprindās.

Viņš bija populārās grāmatas "Vēl tā gribējās dzīvot" autores Rūtiņas Upītes tēvs. Kā zināms, šī grāmata iznākusi vairākos izdevumos latviešu, angļu un vācu valodā.
Mieriņš Upīte dzimis 1899. g. 15. oktobrī Rīgā, kur aizrit viņa bērnu dienas un skolas gaitas. Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā, pēc Krievijas revolūcijas, Upīte brīvprātīgi iestājas cīnītāju rindās. Pēc Kara skolas beigšanas 1920. gadā iegūst leitnanta pakāpi, uzsāk studijas Latvijas Universitātē Rīgā, mehānikas fakultātē, iestājas korporācijā Fraternitas Lettica un vada sava tēva uzņēmumus. Rīdzinieki vēl atceras Upīša pasāžu Marijas ielā, kas savu nosaukumu ieguva no Upītes ģimenes. Mieriņš Upīte kļūst Rīgā pazīstams saimniecisks un sabiedrisks darbinieks ar stingru un nelokāmu latviešu patriota stāju. Bet viņu vajāja arī nežēlīgs un ļauns liktenis. Latvijas valsts sākuma gados kādā sarīkojumā Armijas virsnieku klubā viņa svainis dzērumā nošāva Mieriņa brāli, pēc kam arī pats nošāvās. Dažus gadus vēlāk pašnāvībā mira viņa māsas dēls. Savas stingrās un nelokāmās nacionālās stājas dēļ Mieriņš Upīte un viņa ģimene smagi cieš komunistu okupācijas laikā. 1941. gada 14.jūnijā deportē viņa sievu Alīdi, kas bija pazīstamā Rīgas tirgotāja un rūpnieka Valdmaņa meita, ģimenes trīs mazgadīgās meitas Rūtiņu, Maijiņu un Dzidru, kā arī vecmāmiņu. Viņu ciešanu stāstu lasām augšminētā Rūtiņas sarakstītā grāmatā. Pašu Mieriņu Upīti boļševikiem izdodas apcietināt tikai 1944. gada rudenī. Viņu deportē, un ieslodzījuma laikā Karēlijā Upīte pieredz daudzu likteņbiedru bojā eju necilvēcīgos bada un terora apstākļos. 1951.gadā Upīti no jauna deportē uz Kalpaševu, Tomskas apgabalā, Sibīrijā, kur 1953. gadā viņu tiesā par "pretpadomju propagandu", jo čekai kļuva zināma viņa pretkomunistiskā nostāja un izteikumi. Brīvajā pasaulē izkļuvušais tiesas sprieduma noraksts rāda, ka Upītem sevišķi par ļaunu pieraksta viņa pagātni: bijis Rīgas aizsargu pulkā rotas komandieris, studentu korporācijā Fraternitas Lettica ieņēmis vadošos amatus u.t.t. Tiesa piesprieda par to nāves sodu, bet pārvērta to par 25 gadiem spaidu darbu nometnē ar visas mantas konfiskāciju. Vairākus gadus Upīte pavada Irkutskas apgabalā, līdz 1956. gadā ar sagrautu veselību izdodas atgriezties Rīgā.
Pēc divām reizēm izsūtījumā un sodu izciešanas, atgriežoties Rīgā, Mieriņš Upīte tomēr paliek tas pats nelabojamais patriots, kas neloka ceļus okupantu priekšā un nebaidās, ka viņu varētu skārt vēl trešā deportācija.
Gadu gājumā noskaidrojās, ka sieva Alīda deportācijā mirusi jau 1943. gadā un māte — 1942. g. Izpostītās ģimenes atvasēm — trijām meitenēm deportāciju pārdzīvojumos neglābjami sabeigtas veselības, un vecākā meita Rūta mirst 1957. gada 23 . aprīlī, bet Maija lielās ciešanās aiziet mūžībā 1968. gadā. Dzīva vēl trešā meita Dzidra. Visus smagos pārdzīvojumus un dziļo ģimenes traģēdiju Mieriņš Upīte panesa ar stoisku mieru. Mieriņš Upīte rakstīja saviem tuvākiem draugiem, kas bija izkļuvuši brīvajā pasaulē, ka bieži aizstaigājot uz kapiem, kur apglabāti korporācijas biedri. Viņš zināja katra atdusas vietu un rūpējās par šo kapu apkopšanu. Tiek pildīts kādreiz dotais solījums, ka "taka uz kapu neaizaugs" un "kā brālis turēts kļūsi..." Tālāk nelaiķis ir rakstījis: "Liktenis arī ik vienu no jums ir dragājis un svaidījis, bet jūsu pulciņš brīvībā tomēr ir vairojies un tās saites, kas jūs satur, lai nebūtu "kā niedra svešā malā tur". Ejiet pa iemīto ceļu, kuru sāka staigāt tie, kas vairs nav jūsu vidū. Ejiet stalti, taisni, kā gājāt agrāk par kopēju godu!"
Mieriņa Upītes ciešanu mērs ir gājis pāri cilvēka spēkiem. Veselība sabruka, sirds vairs neizturēja un salūza... Sāpju ceļš bija beidzies...
Mieriņš Upīte mira 79 gadu vecumā un apbedīts Rīgā blakus savām meitām Rūtiņai un Maijai. Ja nelaiķis būtu bijis gados jaunāks un veselībā nesalauzts, viņš būtu kļuvis par izcilāko šī laika disidentu okupētajā Latvijā.

Avots: Universitas, 01.10.1979