Mārtiņš Zīle bija latviešu ārsts, Latvijas Universitātes rektors (1927-1929). Izveidoja starptautiski nozīmīgu medicīnas filozofijas zinātnisko skolu Latvijā.

Mārtiņš dzimis 1863. gada 28. janvārī Ziemeļvidzemē, Ungurpils muižas amatnieka ģimenē kā septītais bērns.

15 gadu vecumā Mārtiņš Zīle iestājās Tērbatas ģimnāzijā un viņa audzināšanu uzņēmās viņa vecākais brālis Indriķis Zīle, kurš bija pārcēlies uz dzīvi Tērbatā un tobrīd jau kļuvis par vairāku muižu nomnieku.

Mārtiņš Zīle mācījās vāciskajā Tērbatas ģimnāzijā, viņa brālis bija stingri pārliecināts par to, ka izglītotajiem latviešiem ir jākļūst par vācbaltiešiem un aizliedza jaunākajam brālim mācīties mūziku, tā vietā likdams studēt daudz ienesīgāko medicīnu.

Konflikta dēļ Mārtiņš Zīle 1882. gada maijā devās prom no mājām un visu vasaru strādāja par mājskolotāju Krimā, tomēr rudenī atgriezās mājās un uzsāka medicīnas studijas Tērbatas universitātē.

Pēc studiju beigšanas viņš apprecēja vācbaltieti Margotu Laisu un 1890. gadā sāka strādāt par ārstu Vīlandē, bet pilnīgi integrēties vācbaltiešu vidē nespēja un jau pēc diviem gadiem devās darba meklējumos uz Berlīni un Maskavu.

1893.g. 30 gadu smagas plaušu slimības dēļ vecumā Mārtiņš Zīle bija spiests atmest cerības par strauju ārsta karjeru un vairākus gadus ārstējās Krimā. Pēc slimības remisijas sasniegšanas viņš sāka strādāt par kara ārstu Sevastopolē. Tomēr jau pēc pāris gadiem pārcēlās uz Odesu, kur paralēli patologa darbam pievērsās pētniecībai un sāka publicēt zinātniskus rakstus Krievijas un Austrijas medicīnas žurnālos.

1902. gadā 39 gadu vecumā kļuva par profesora asistentu Jaunkrievijas universitātes Medicīnas fakultātē Odesā, kur viņa uzdevums bija veikt eksperimentālus pētījumus plaušu fizioloģijā un patoloģijā. Šajā laikā Mārtiņš Zīle attīstīja jaunu teoriju par deguna gļotādas, tievo zarnu un sēžas nerva reflektoro karinājumu ietekmi uz plaušu elpošanas tilpumu un caurasiņošanu, kā arī izgudroja oriģinālu plaušu hiperemizācijas aparātu.

 1908. gadā viņš tika paaugstināts par Jaunkrievijas universitātes speciālās patoloģijas un terapijas katedras privātdocentu, viņa zinātniskās intereses bija saistītas ar iekšējo orgānu neirālo regulāciju un lielu impulsu viņa uzskatu tālākai attīstībai deva Drēzdenes Starptautiskās Higiēnas izstādes apmeklējums 1911. gadā, tā iespaidā Mārtiņš Zīle uzrakstīja 115 lappušu garu monogrāfiju par iekšējo orgānu ikdienas kopšanu, ietverot rekomendācijas personīgajā higiēnā, veselības nostiprināšanā un saglabāšanā.

1918. gadā Odesas Universitātes Medicīnas fakultātē viņu ievēlēja par docentu un katedras vadītāju, bet 1920. gadā par profesoru un 2. diagnostiskās klīnikas vadītāju.

1922. gadā, 59 gadu vecumā, kad viņš jau bija sasniedzis akadēmiskās karjeras virsotni, Mārtiņam Zīlem vēlreiz nākas radikāli mainīt savu dzīvi, jo Latvijas Universitāte aicināja latviešu izcelsmes profesorus atgriezties dzimtenē un palīdzēt veidot jauno augstskolu.

Viņa turpmākā darbība pēc 60 gadu vecuma izvērsās par īstu triumfu, jo viņš visu enerģiju varēja veltīt administrēšanai un savu filozofisko uzskatu popularizēšanai Latvijā un ārzemēs, kļūdams par Medicīnas fakultātes dekānu no 1923. gada līdz 1925. gadam un par Latvijas Universitātes rektoru no 1927. gada līdz 1928. gadam.

Mārtiņš Zīle aktīvi darbojies arī ārpus LU,

• no 1923. gada līdz 1928. gadam viņš bija Latvijas tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšnieks,
• 1927. gadā Upsalas Universitāte Zviedrijā ievēlēja viņu par goda doktoru,
• 1933. gadā Mārtiņš Zīle kļuva par Vīnes ārstu biedrības korespondences biedru.

Mārtiņš Zīle piedalījies arī daudzos starptautiskos kongresos un semināros. Viņš uzstājies ar priekšlasījumiem Karalauču Universitātē, Vīnes starptautiskajā ārstu kongresā, Upsalas un Stokholmas universitātēs, Drēzdenes dabas pētnieku kongresā un citur.

1930. gadā Mārtiņš Zīle Rīgā organizēja savu pirmo starptautisko medicīnas kongresu, kas tika veltīts medicīnas sintēzei. Vēlāk norisinājās vēl trīs kongresi, kas tika veltīti medicīnas sintēzei gan Rīgā, gan citur Eiropā.

2011.gadā Rīgā izdota M.Zīles darbu izlase.

***

 *  1863. I 28. Alojā; M. Anna. + 1945. V 12. Mainfrankenā

                Beidzis Valkas draudzes skolu,

                1878/1882. beidzis Tērbatas valsts ģimnāziju,

                1883/1888. beidzis Tērbatas universitātes medicīnas fakultāti,

                1889. IV 29. Promovēts par doctor medicinae,

                1889/1905. praktizē Vilandē, Maskavā, Jaltā, Odesā,

                1905/1918. medicīnas fakultātes privātdocents Odesā,

                1918/1922. docents un profesors Odesā un diagnostikas klīnikas vadītājs,

                1921. ievēlēts par Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes profesoru 

                                iekšējās slimībās,

                1922/1923. LU lektors un universitātes klīnikas direktors,

                1923/1925. LU medicīnas fakultātes dekāns,

                1927/1929. LU rektors.

                1927. IX 6. Ievēlēts par Upsalas medicīnas fakultātes Dr. med. honoris causa,

                1928. XI 14. apbalvots ar Triju zvaigžņu ord. II šķ. # 71,

                Korporācijas “Lettonijas” filistrs.

                1922/1938. Dz. Elīzabetes 63, Tērbatas 1/3.

                Avots:       LVVA 2942-1-6979.;

                                “Universitas” # 7/1960.; # 10/1962.;

                                „Students“ # 9/1938.;

                                „Es viņu pazīstu”, R., 1939.

                 Miris bēgļu gaitās Unslēbenē Vācijā.