Jēkabs Dravnieks, arī Jēkabs Draviņš-Dravnieks bija latviešu tulkotājs, valodnieks, žurnālists, skolotājs, grāmatizdevējs un leksikogrāfs, pirmās latviešu enciklopēdijas izdevējs.

Izdevis pirmo latviešu Konversācijas vārdnīcu, svešvārdu vārdnīcu ("Svešu vārdu grāmata", 1886), vācu – latviešu vārdnīcu (1910), pareizrakstības vārdnīcu (1915).

Jēkabs Dravnieks dzimis Valkas apriņķa Bilskas pagasta Dravniekos, izdevis žurnālu "Austrums, mēnešrakstu "Zemkopis".

Pseidonīmi: Pērkoņdēls, J. Pērkondēls, J. Pd., J. Laimnieks

***

Jēkabs Dravnieks dzimis 1858. gada 23. septembri Vidzemē, Pāpiņu pagasta Dravniekos, kur viņa tēvs bija saimnieks un bijā dzī vojis jau ari vectēvs. Vecāki bija puslīdz pārtikuši cilvēki. Tēvs blakus * zemkopībai un lopkopībai nodarbojās ari ar dārzkopību un biškopību. Mazais Jēkabs bērna dienas pavadīja bez rūpēm. Bet tad sākās dažādas pārgrozības. Muiža nāca cita īpašnieka rokās un Dravniekiem bij jāatstāj tēva mājas.

Viņi apmetās Lībiešu pusmuižā, kur tēvs sākumā pildīja mežziņa pienākumu, bet vēlāk šo muižiņu saņēma uz nomas.

Mācījās Jēkabs Brantu muižas pagasta skolā (1868.), Ērģemes draudzes skolā, kādu laiku Ērģemes vasaras skolā.

1872. gadā viņš pārgāja uz Valkas apriņķa skolu, še sākās viņa iedziļināšanās vācu valodā, kas tad noderēja vai par vienīgo pamatu tālākai izglītībai. Pēc apriņķa skolas nobeigšanas sākās darba meklēšana, drudžaina svaidīšanās no viena nodoma uz otru, jo izglītību turpināt vidusskolā apstākļi pašlaik vēl neatļāva. Te viņš grib iestāties par mācekli pie tirgotāja, te ķeras pie ērģeļu spēles mācīšanās, te it kā taisās palikt par zemkopi, te atkal ķeras pie latiņu valodas mācīšanās. Vecāki dod padomu, lai pieņem kādu skrīvera vietu. Starp citu Dravnieks jau šinī laikā sācis nodarboties ar rakstniecību.

Jau 1876. gadā Rīgā E. Plates apgādībā iznāk viņa tulkotais stāsts "Mīlestības alga". Pirmais honorārs liekas apmierinošs — 3 rubļi drukas loksnē, un jauneklim rodas nodoms taisni ar rakstniecību iegūt līdzekļus izglītī bas turpināšanai.

Jautājums par nākotni un darbu izšķīrās tā, ka Dravnieks 1877. g. iestājās Tērbatas skolotāju seminārā. Nākas gan taisīt parādus un jāliek cerības ari uz kroņa stipendiju. Trūkstošo jauneklis domā pie pelnīt ar literariskiem darbiem un privātstundu došanu. Tā viņš pārtulko kādu lielu romānu — Fr. Gerstekera «Kārtības atjaunotāji Arkanzas mežos", bet nu ar izdošanu vairs tā neveicas. Tulkojumu iespieda tikai vairākus gadus vēlāk. Līdzēkļus sadabūt nācās citādā ceļā. Seminārā, kur latviešu audzēkņu starpā bija jūtams vēl Kronvalda Ata gars (pēdējais tur kādu laiku bija par skolotāju), audzēkņi nodibināja pulciņu — .Merķeļa biedrību" — kur paglābās vēl jaunlatviešu ideāli, kur veidojās ari Dravnieka noteikti latvietiskie brīvdomātāja - demokrāta uzskati.

Semināru Dravnieks nobeidza 1879. pavasari. Nu sākās atkal darba un vietas meklēšana, līdz Dravnieks no lēma paklausīt kādam uzaicinājumam un aizbrauca uz Kaukāzu, sākuma uz Tiflisu, pēc tam uz Helenendorfu, kur bija vācu kolonijas. Algas ziņā še varēja apmierināties.

Tiflisas vācu draudzes skolā viņam bija 800 rubļu algas gadā. Dravnieks čakli mācās, turpina savas izglītības padziļināšanu. Raksturīgi, ka labu daļu no savas algas viņš izdod par grāmatām. Šad un tad viņš izraksta gan jaunāko pedagoģisko literatūru, papildina savu klasiķu krājumu, gan abonē visus latviešu izdevumus. Te nobriest viņa spēki, te noteikti izveidojas tas grāmatu draugs, kas vēlāk kā izdevējs visu lika uz spēli, lai tikai varētu iz dot krietnas grāmatas.

Svešumā Dravnieks mācās ari pazīt, cik mīļa un dārga ir dzimtene. Pēc pustreša gada (1882.) Dravnieks atgriežas Latvijā. Vispirms viņš vietu dabūja Vecsātu zemkopības skolā. Jaunlatvietisko centienu dēl jau pēc neilga laika viņam šis darba lauks bija jāatstāj. Tad viņš pāriet uz Jelgavu, kur blakus skolotāja darbam strādā ari litera tūrā. Kādu laiku viņš ir par lldzredaktoru pie Jura Mātera laikraksta «Tiesu Vēstnesis". levērību pelna Dravnieka brošūra Paidago ģiska balss (1883.), kur pateikts daudz skarbas patiesības par tā laika lauku skolām un kur droši uzstādītas dažas tādas prasības, kas tanīs laikos skanēja neparasti un kas tikai jaunākā laikā sāka kaut cik piepildites. Dravnieks prasīja lai tautskolu atsvabina no baznīcas aizbildniecības un vācu virskundzības. Viņš saka, ka skola nav baz nīcas priekšnams un ka cilvēkam vajaga ari ko citu zināt, kā tikai Dieva vārdus. Skolotāji noteikti jāatsvabina no ķestera pienākumiem un ari reliģijas stundu skaits jāsamazina uz 3~~stundām nedēļā.

Tās vietā lielāka vērība piegriežama latviešu valodai, pie kam tautskolās mācības valodai viscaur jābūt latviešu valodai. Jelgavā dzīvodams Dravnieks pārtulkoja veselu rindu beletristisku darbu. Mēģināja ari kādus oriģinālus rakstīt (piem. stāsts «Brūtes meklētājs"), bet ar mazākām sekmēm. Viņa raksti sastopami Tiesu Vēstnesi, Baltijas Vēstnesi, Balsi, vācu laikrakstos Heimat, Zeitung fūr Stadt und Land un citos.

Kad bija kādu laiku (1886. —1887.) padzīvojis Rīgā, strādājis ari Dienas Lapas redakcijā, Dravnieks atgriezās Jelgavā, kur drīz sākās viņa dzīvē pavisam jauns posms. «Austrumu" sāk iespiest Jelgavā un Dravnieks kļūst par vietējo lldzredaktoru. Šinī laikā viņš sastāda savas krievu valodas mācības vēstules, kurām ir lieli panākumi un tās dod iespēju atvērt Jelgavā grāmatu veikalu un tam pievienot ari spiestuvi un uzsākt apgādnieclbu. Nu sākās tas laiks, par kuru jau ir augšā minēts — «Konverzacijas vārdnīcas" un citu izdevumu laiks, kas Dravnieka vārdu padarīja gan tālu pazīstamu, gan ari pēc ne daudz gadiem noveda pie uzņēmuma bankrota un pie smagiem ve selības satricinājumiem.

Dravnieks pats raksta: «Veikals vērtās plašumā: grāmatu pārdo tava, spiestuve, sietuve, litogrāfija, cinkogrāfija, redakcija, ekspedīcija, apgādniecība —i viss tas prasīja daudz spēku, bet man to nebija. Mana tā jau nestiprā veselība neizturēja, saļima, — bija par daudz visādu nepatikšanu, mani nervi bija beigti. Tomēr šo pirti izcietu 6 gadus. Tad mans veikals sabruka, ne tādēļ, ka tas vairs nebūtu va rējis pastāvēt, bet tādēļ, ka es to vairs nespēju vadīt. . . Es biju pārstrādājies. . . (J. Dr. Raksti, 50).

Lai kaut cik glābtu satricināto veselību, Dravnieks aizbrauca uz ārzemēm. Uzņēmumu Jelgavā apķīlāja un izpārdeva. Bet ari pretinieki nepriecājās par šādu iznākumu.

Vissāpīgāk tas bija sajūtams latviešu rakstniecībai. Pēdējos gadu desmitus Dravnieks pavada Rīgā. Viņš paliek uzticīgs literariskam darbam: tulko, strādā laikrakstiem, sastāda savas mācības grāmatas un vārdnīcas, par kurām ari jau bija runa. No šī laika tulkojumiem minēsim:

• Friča Reitera «Iz maniem zemkopja laikiem",
• P. Rozegera «Jēkabs Pēdējais",
• Špīlhagena «Dzīves bangās",
• Frensena «Jerns Uls",
• Onē «Nauda un mīlestība",
• Panteniusa «Olas dēļ",
• Onghofera «Jauni laiki",
• Vazova «Grūtā jūgā",
• Gerstekera .Zelts",
• Potapenko .Div laimes",
• Zudermaņa .Dzimtene" un" Jānis",
• Gorkija .Mazpilsoņi",
• Ibsena .Mazais liijolfs" un .Jūras meita",
• Benhera .Ticība un dzimtene" v. d. c.

Dravnieka sīkāku rakstu skaits laikrakstos līdz pat mūsu dienām ir loti liels, (pseidonimi: J. Pērkoņdēls, J. Laiminieks, Pr., J. Pd., L-s v. c.)

Viņš atsaucies uz mūsu dzīves steidzamak izšķiramiem jautājumiem. Daudz viņš rakstījis ne tikai par valodnieciskiem jau tājumiem un pedagoģiju, bet ari par valsts, baznīcas, ētiskiem v. c. jautājumiem. Līdz pašam pēdējam laikam viņš palicis demokrāts un brīvdomātājs. Sevišķi neciešama viņam liekas šaurā partejlba mūsu politiskā dzīvē un no ebreju rakstiem ievazātais vecderības Dievs.

Dažam labam būs atmiņā raksts "Kas ir patiesība?", kas bija iespiests kādā kalendārā 1907. gadam. Jau tanī laikā viņš droši izteica savus brīvdomātāja uzskatus.

Tanī laikā tas sacēla lielu troksni, jo pateikt, ka nav tāda personīga, tāda vecderības Dieva, kāds bija ieaudzināts tautas apziņā, bija pārdrošs žests.

Pēc A. Gobas publikācijas

***

Dravnieks Jēkabs  ( arī Draviņ-Dravnieks,  1858 23. sept. Bilskas pag. Dravniekos, Valkas apr. -1927 21. dec. Rīgā) - pedagogs, leksikogrāfs, tulkotājs, publicists, izdevniecību darbinieks.

     Dzimis saimnieka ģimenē. Mācījies:

• Brantmuižas pagastskolā,
• Ērģemes draudzes skolā,
• Valkas apriņķa skolā,
• Tērbatas skolotāju seminārā (1877-1879).

1879-1895 strādā par skolotāju Tbilisi baznīcas skolā, Vecsātu zemkopības skolā, Jelgavas pilsētas skolā.

1887 korektors E.Zīslaka izdevniecībā.

1890 atver grāmatu veikalu Jelgavā, Lielajā ielā 20,

1893 nopērk E.Zīslaka spiestuvi,

1892-1895 izdevējs un redaktors žurnālā "Austrums" un "Zemkopis".

Pēc Dravnieka bankrota 1895 viņa uzņēmumu pārņem J.Landsbergs. RLB izdotās "Konversācijas vārdnīcas" tehniskais redaktors (1903-1919). TZO 3.šķ. (1926).

Pirmais Dravnieka izdevums - paša stāsts "Brūtes meklētājs" (1886).

1889 sāk regulāru izdevēja darbību. Kopskaitā Dravnieks izdevis > 60 grāmatas: daiļliteratūru, mācību grāmatas, praktiska satura literatūru, kalendārus ("Austruma" kalendārs 1892-1894) un muzikālijas.

Nozīmīgākie Dravnieka izdevumi:

• R.Blaumaņa stāstu krājums "Pie skala uguns" (1893),
• Aspazijas drāma "Vaidelote" (1894),
• V.Šekspīra "Hamlets" (1892) - pirmais grāmatā izdotais Š. darbs latviešu valodā, K.Mīlenbahs "Daži jautājumi par latviešu valodu" 1.laid. (1891),
• enciklopēdisku rakstu virkne "Latvju tauta" (1892-1894, t.sk. Pavasaru Jāņa "Latviešu rakstniecības vēsture" (1893) - pirmā plašākā latviešu literatūras vēsture),
• krājums "Sēta, daba, pasaule" 8. burtn. (1893).
• 1891-1894 iznāk pirmās universālās latviešu enciklopēdijas "Konversācijas vārdnīcas" 25 burtn. (27.-28.burtn. izd. H.Alunāns 1897-1898).

     Dravnieks rakstījis par E.Zīslaku ( "Austrums" 1888), a/s "Valters un Rapa" ("Laika grāmata" 1922. gadam).

Lit. : Gulbis A. Jēkabs Dravnieks. IMM, Nr.1 (1928),60.-61.lpp.; J.Dravnieks - valodnieks un grāmatizdevējs.

No: Labrence L. Jelgavas grāmata. Rīga : Zinātne, 1984, 80.-89.lpp.;

Zanders V. Jēkabs Dravnieks - ideālists latviešu grāmatniecībā. LZAV,  Nr.4/5/6 (1999), 102.-105.lpp.

Autors: V. Zanders