Kristiāns Volfs (vācu: Christian Wolff; dzimis 1679. gada 24. janvārī, miris 1754. gada 9. aprīlī) bija Apgaismības laikmeta vācu filozofs, enciklopēdists, jurists un matemātiķis. Gotfrīda Leibnica sekotājs un ietekmīgākais vācu filozofs laikmetā pirms Imanuela Kanta. Vācu valodā ieviesa daudzus filozofiskus jēdzienus. Rakstīja arī latīniski.

Dzimis Breslavā, tolaik Habsburgu valdījumā (mūsdienās Vroclava, Polijā). Studēja matemātiku un fiziku Jēnas universitātē. No 1703. līdz 1706. gadam bija Leipcigas universitātes privātdocents, vēlāk - matemātikas un natūrfilozofijas profesors Halles universitātē. Hallē, kas bija viens no piētisma centriem, Kristiāns Volfs tika apsūdzēts ateismā, un 1723. gadā Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms I lika Volfam 48 stundu laikā pamest valsti. Volfs ieradās Marburgā un tika uzņemts vietējā universitātē. 1740. gadā Frīdrihs Vilhelms I mira un jaunais karalis Frīdrihs Lielais, Volfa cienītājs, attaicināja Volfu atpakaļ uz Halli, kur viņš 1740 gadā arī atgriezās. 1745. gadā zinātnisko nopelnu dēļ saņēma brīvkunga titulu. Miris 1754. gadā, atstādams filozofijas skolu, kas dominēja vācu filozofijā līdz Kantam.

Volfa vārdā nosaukts Mēness kalns.