Valmieras teātra aktieris no 1978. līdz 1992. gadam. 

„Ārkārtīgi gaiša, dzidra personība, kas neizturēja teātra dzīves sasprindzinājumu,” tā savu audzēkni raksturo režisore Māra Ķimele. „Dievam bija lieli nodomi attiecībā pret viņu,” saka kursa biedrene un jaunības lomu partnere Inese Ramute.
      Andris Jozēns ienāca teātrī 1978. gadā kā viens no pirmā „Valmieras teātra kursa” absolventiem. Jau studiju laikā izrādē Ž.P.Sartra „Mirušie bez apbedīšanas” pārsteidzis ar savu neparasto, trauslo garīgumu. Viņam bija dabas dotas dāvanas iemiesot romantisko varoni, kas spēj ne vien mīlēt, bet arī aizstāvēt savu mīlestību augstu ideālu vārdā, turklāt viņa varoņus padarīja neaizmirstamus Andra Jozēna muzikalitāte un balss. Šādu lomu viņam neilgajā daiļrades ceļā bija daudz: Orfejs Ž. Anuija „Eiridikē”, Visvaldis Bruņinieks V. Arro „Piecas romances vecā mājā” (1983), Brusubārda A. Brigaderes „Princesē Gundegā un karalī Brusubārdā” (1989) Māras Ķimeles režijā; Harolds K. Higinsa, Ž.K. Karjēra „Haroldā un Modā” (1978), Parāds K. Sajas „O. Klemens!” (1979), Klifords Dž. Masterofa „Kabarē” (1987), Mazganītis Raiņa „Daugavā” (1988) Valentīna Maculēviča iestudējumā.
      Dziļā emocionalitāte bija Andra Jozēna spēks, taču tā izrādījās arī viņa vājums. Vairākkārt nācis un gājis, aktieris uz visiem laikiem pameta teātri 1992. gadā, tā arī nepiepildījis līdz galam savu mākslinieka sūtību, tomēr atstājis darbabiedriem un Valmieras teātra kursabiedriem atmiņas par savu gaišo personību.

Avots: vdt.lv