1941. gada 1. jūlijā savās mājās Sējas pagasta Ziediņos pacēla sarkanbaltsarkano karogu, par to tikusi nošauta kopā ar meitu - Elzu Višu.

Šāvēji - 8 sarkanās armijas un  čekas kareivji vēlāk tika nogalināti Raganas kaujas (4.7.1941) laikā, taču nevienlīdzīgajā cīņā pret okupācijas armiju gāja bojā 8 Latvijas patrioti .

Pretošanās kustības pusē piedalījās un krita vairāki vietējie iedzivotāji,  tai skaitā, kuri iepriekš paši bija izglābušies  no Litenes nometnes.

Okupācijas armija nošāvusi arī vietējā aptiekāra dēlu Pēteri Prašķēviču, kuram tobrīd bija 17 gadi, Mihailu Raimondu. Gūstā saņemts un vēlāk pie Straupes nošauts arī students Jānis Porietis.

Kaujas vietā 1941. gadā atklāts Kārļa Zāles piemineklis, kas padomju varas gados bija izpostīts un aprakts. Vēlāk, 1989. gadā tas tika uzstādīts.

2006. gada jūlijā uzstādīta arī  piemiņas zīme  Raganas kaujā kritušajiem Rīgas-Valmieras šosejas malā

=========

Antonijas Briedes (Andersones) atmiņas

“…Un tad 1941.gada 22.jūnijā sākās karš. Togad bija bēdīgi Jāņi. Sākās vāciešu uzlidojumi, krievi sāka bēgt. Bija milzīga panika. Atceros, ka mēs naktis pavadījām mežā, arī gotiņu un aitiņu ņēmām līdz. Kad likās, ka Inčukalnā vairs nav neviena krievu zaldāta, gājām atpakaļ mājā. Jūlija sākumā Rīgā jau plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. 1.jūlijā Raimondu Miša (mūsu kaimiņu dēls) no Siguldas ar mašīnu bija braucis uz Rīgu. Mašīnai priekšā bijis sarkanbaltsarkanais karodziņš. Bet krievu zaldātiem vēl pilni meži. Izcēlās cīņa, par ko rakstīts arī vēstures grāmatās. Krita 8 mūsu un kaimiņu pagasta puiši. To starpā arī Raimondu Miša. Visus kritušos saveda Raimondu mājā. Nekad neaizmirsīšu, kā vecā Šmita kundze viņus pagalmā pie lielās priedes mazgāja. Dažam brūces bija tik dziļas, ka, atslejot pret priedi, asinis šļācās ārā kā no spaiņa. Es šai lielajai priedei vairs nekad nevarēju bez bailēm paiet garām. Tā priede vēl tagad stāv. Kad Mišu noguldīja dzīvojamā istabā, mani aicināja, lai es eju palīgā naktī viņu vāķēt. Katrā pusē viņam dega sveces, Raimonda kungs un kundze sēdēja katrs savā pusē un lūdza Dievu.

Mišas rokas bija sastingušas virs krūtīm – kā viņš  bija sēdējis, turot mašīnas stūri...

Man Mišas bērēs bija jāspēlē Šopēna sēru maršs. Tur nu viņus visus apbedīja vecajā Inčukalna kapsētā. Pirms savas nāves inčukalnietis – tēlnieks Kārlis Zāle - šim kopējam kapam uztaisīja skaistu pieminekli. Vēlāk komunisti to sadauzīja…”

Avots: Preses materiāli (Rīgas Apriņķa Avīze u.c.)