Beigusi Feldmaņa teātra kursus. Dailes teātra aktrise (1931-1943), piedalījusies dziesmuspēlēs. Vienu sezonu strādājusi Tautas teātrī, no 1944. gada Drāmas (bijušā Nacionālā) teātra aktrise. Ieguvusi LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces (1954) goda nosaukumu. Skatuves gaitas beigusi 1961. gadā.

1994.gadā Gunārs Treimanis raksta :

Atzīšos, kamēr vēl nebiju precējies, es aizvien lūdzu padomu Olgai Krūmiņai nākt man līdzi uz veikalu un palīdzēt nopirkt uzvalku vai mēteli. Reiz aizejam uz Tērbatas ielas bagāto komisijas veikalu (toreiz tur bija visdažādāko preču veikals, vēlāk tajā iekārtojās krogs ar nosaukumu „Rostoka”). Olga ierauga brīnišķīgu kristāla servīzi (no Ulmaņa laikiem) ar oriģinālu konjaka karafi, saka : „ Zini, uzvalka drānu tu vienmēr dabūsi, bet tādu pasakainu komplektu pat es reti esmu redzējusi”. Sacīts ­ darīts. Vēl šodien, dzerot konjaku, atceros un uzsaucu Olgai tostu par tik gudru padomu. Kāda viņa bija kā cilvēks? Ieejot teātrī 1952. gadā, dzirdēju spriedumus: "Oļa ir kaprīza. Neviena kostīmu māksliniece nevar viņai izdabāt. Dāma ar pretenzijām!" Man ar cilvēkiem vienmēr attiecības veidojušās tieši pretēji. Ja par kādu saka, ka viņš ir ass, intuitīvi jūtu, ka tā ir tikai ārējā forma, jo teātrī pilnīgi atklāts nedrīkst būt neviens. Tā bija arī šajā gadījumā. Divdesmit gadu vecais jauneklis pieiet pie mākslinieces un saka: "Vai jūs nebūtu tik laipna un tomēr vakarā neizlasītu šo lugu. Mums svarīgs tieši jūsu viedoklis ­ ņemt šo lugu repertuārā vai ne?". Krūmiņa (ar viņai raksturīgo humora izjūtu) man atbild: ­ „Nu tikai tad, ja jūs, Gunāriņ, iedalīsit man galveno lomu.”. Olgu Krūmiņu atceros dziesmu spēlēs Dailes teātrī, kad krīze piespieda iekļaut repertuārā operetes. Paula Abrahama „ ROKSIJAS FUTBOLKOMANDĀ” viņa uz skatuves nāca ar savu suni un izraisīja ovācijas.  Un vēl viena spoža loma, ko atceros, bija Jāņa Grota lugā par Puškinu, kur viņa bija Natālija Gončarova.

Kad Olga pēc kara ienāca Drāmas teātrī un aiz muguras bija arī Tautas teātrī aizvadītie trīs gadi, kad viņa spoži spēlēja baronesi dziesmu spēlē par Emīlu Dārziņu "Melanholiskais valsis". Sevišķi atmiņā palicis skats ar žandarmērijas pārstāvi, ko atveidoja Arnolds Stubavs. Mazliet atšķīrās Oļas spēles stils no pārējām aktrisēm. Viņa atzina, ka ārienei jābūt spilgtai un uzkrītošai. Skatītājs no piektās rindas jau vairs aktiera acis neredzot, un naivi tie režisori, kas uztiepj: rādi acis, jo tajās redzama dvēsele. Olga mīlēja lomās skaistas rotaslietas, auskarus, tērpa kritumam bija jāsaplūst ar sievietes raksturu. Nekas nedrīkstēja būt lēts vai piedauzīgs. Reiz es Krūmiņai pavaicāju, kāpēc viņa tik ātri iestājās partijā (toreiz es vēl nebiju tās biedrs). „Tādam komunismam jau neviens netic. Bet paskaties, ko dara igauņi. Viņi nelaiž klāt pie šprices krievus. Māk atrast vadošajiem amatiem tikai savējos. Diplomātijā mums ar tiem nesacensties. Un arī man ir jādomā par vecumdienām, par bērnu, tomēr tā maizes kartīte var mazliet palīdzēt. Gan jau jūs, Gunāriņ, arī vēlāk nonāksit pie šī secinājuma. Vai tad Kasonas „Trešo vārdu” jūs būtu dabūjis repertuārā, ja mēs, partijnieki, pagrabā sēdēdami, nepalīdzētu (partijas birojs atradās blakus uzvedumu daļas istabai). Direktors taču viens nevar visu atrisināt. Bergmanim luga patīk, Zandersonam ­ ne. Nu tad ar balsošanu panācām savu”.

Olgai Krūmiņai bija vērīgs skats par jebkuru cilvēku. „Daudzi mani nesaprot. Piemēram, pat vīpsnā par mani, ka esmu draudzīga pret abām sava pirmā vīra, Žanetes (TV ilggadējo režisori Žaneti Jurjāni) tēva Jāņa Mitrēvica, sievām ­ Mirdzu un Ilgu. Tik tiešām! Vai tad nevar būt tā, ka dzīve iegrozās un ceļi pašķiras... Taču mans bērns ir mīlestības radīts, un kādreiz taču viss šķita rozēm kaisīts. Tieši otrādi ­ es satiku arī gudru un brīnišķīgu draugu arhitektu Andri Kalniņu, kurš nu jau mani cieš un mīl ilgus gadus. Bez tam Andra mammīte faktiski jau izaudzināja Žaneti, jo vai tad man, teātrī lielas lomas spēlējot, bija daudz laika veltīt mazajam? Ar Jāņa trešo sievu Ilgu Kroderi mēs katru rītu sazvanāmies, apspriežam jaunākos notikumus, patenkojam, izsakām to, kas sakrājies uz sirds. Kāpēc gan ar vīru, ar kuru es neesmu pazinusi garlaicību, bet kurš aizmaldījies pie citas, man nevarētu būt normālas attiecības? Mēs jau neesam slāvi, kas kaujas un galē viens otru nost vai skraida pa partijas komitejām mazgāt savu netīro veļu...”.

Olga Krūmiņa kinofilmās: 

Emīla nedarbi (1985), Cēloņi un sekas (1956), Uz jauno krastu (1955), Vakara variants (1980) Cīrulīši (1980), Agrā rūsa (1979), Teātris (1978), Aiz stikla durvīm (1978), Atspulgs ūdenī (1977) Motociklu vasara (1975), Ceplis (1972), Pie bagātās kundzes (1969), Akmens un šķembas (1966), Hipokrāta zvērests (1965), Kārkli pelēkie zied (1961), Baltie zvani (1961), Kā gulbji balti padebeši iet (1957)

Avots : Teātris un Kino. Biogrāfijas. 2. sējums, 2002: 154-156 lpp. Dāma no galvas līdz papēžiem. Rīgas Balss, 1994, 21.07. Gunārs Treimanis.