Studējusi Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, tur arī pirmie darba gadi un studijas aspirantūrā. Tam seko darbs Izglītības ministrijas Skolu zinātniski pētnieciskajā institūtā (1957 – 1968), bet pēc zinātniskā grāda iegūšanas ievēlēta par docenti Latvijas Valsts Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas katedrā. Vadījusi arī Psiholoģijas katedru Republikāniskajā Skolotāju kvalifikācijas celšanas institūtā. Darba dzīves ilgākais posms saistās ar Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas katedru – 20  gadi kopā ar katedras vadītājiem Jāni Anspaku (1929 – 2021),  Ludvigu Gruduli (1921 – 2001) un Ausmu Šponu. Zinātniskās intereses viņu visvairāk vienoja ar Imantu Plotnieku (1929 – 2002). Aktīvi darbojusies Pedagoģijas habilitācijas un promocijas padomē, Latvijas Zinātnes padomes ekspertu komisijā. Viens no galvenajiem zinātnisko pētījumu virzieniem – psiholoģijas atziņu integrācija pedagoģijā. Starptautiskā sadarbība ar Mārburgas Psiholoģijas institūtu Vācijā Dzidrai Meikšānei deva iespēju satikt G. F. Stendera jeb Vecā Stendera pēcteci Elisu Stenderi. 2008. gadā viņas kopā apmeklēja arī LU Pedagoģijas muzeju Anniņmuižā, kur notika interesanta saruna par Vecā Stendera devumu izglītības un pedagoģiskās domas vēsturē Latvijā. Profesore Meikšāne novadījusi 5 aizstāvētus doktora darbus pedagoģijā, 6 – psiholoģijā.  Viņa ir 6 grāmatu un vairāku desmitu zinātnisko rakstu autore. Profesores darbus joprojām izmanto studenti, bet senioriem īpaši interesanta šķiet viņas pārdomu grāmata “Otrpus kalnam.”