2006. gadā naktī no 23. uz 24. oktobri tālajā Kārdifā (Lielbritānija, Velsa) miris tālbraucējs kapteinis, locis, jūrniecības darbinieks un lielisks cilvēks Arvalds Mārtiņš Kalniņš.
Pirmā iepazīšanās ar jūrnieku, gan neklātienē, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja darbiniekiem notika 1974.gada janvārī, kad mēs devāmies materiālu vākšanā uz Mangaļsalu pie Elfrīdas Kalniņas. Viņa muzejam uzdāvināja Latvijas Republikas tvaikoņu un to komandu fotogrāfijas, ostu skatus, kā arī vairākus brīvvalsts gados populārā mēnešraksta „Jūrnieks" numurus. Viens no sarunas galvenajiem tematiem bija par viņas dēlu Arvaldu Mārtiņu, kurš kara laikā aizbrauca no dzimtenes un strādā uz Lielbritānijas kuģiem. Tolaik pat drosmīgākajos sapņos nevarēju iedomāties, ka pēc gadiem divdesmit tikšos ar šo cilvēku un, neskatoties uz diezgan lielo vecuma starpību, mēs kļūsim draugi un viens otru uzrunāsim ar tu.
15 gadu laikā vairākkārt tikāmies gan Rīgā, gan Pabažos, desmitiem vēstuļu ceļoja no Latvijas uz Velsas pilsētu Kārdifu un atpakaļ, bet aktuālākie jautājumi tika risināti telefoniski. Visa Arvalda dzīve bija saistīta ar jūru.
Dzimis 1. pasaules kara laikā Petrogradā (Krievija). Pēc kara ģimene atgriezās Latvijā. 1934. gadā Arvalds Mārtiņš sāka jūrnieka gaitas uz Latvijas Republikas tvaikoņiem (pirmā kuģa vārds bija „Livonia"), bet 30. gadu  beigās iestājās Kr. Valdemāra kuģu vadītāju un mehāniķu skolas Kuģu vadītāju nodaļā. Pirmais profesionāla jūrnieka nosaukums - tuvbraucējs stūrmanis - tika iegūts 1939. gada pavasarī. 2. pasaules karš aizveda Arvaldu prom no Latvijas, un viņš vairs nekad neatgriezās dzimtenē uz pastāvīgu dzīvi. Pēc kara Kalniņš mācījās Baltiešu jūrskolā Flensburgā (Vācija), kā arī bija viens no šīs skolas padomes locekļiem. Viņš arī absolvēja Dienvidvelsas Jūras koledžu Kārdifā un vairākus profesionālus jūrnieku kursus Lielbritānijā. Uz Latvijas kravas tvaikoņiem sāktās jūrnieka gaitas nācās turpināt uz kuģiem, kas gāja ar Lielbritānijas, Ēģiptes, Libērijas un Sudānas karogiem, nu jau stūrmaņa un kapteiņa amatā. Viens no pirmajiem viņa tvaikoņiem ārzemēs, uz kura Arvalds bija stūrmanis, bija ar Lielbritānijas karogu kuģojošais tvaikonis „Venta". Kādreizējais Latvijas Republikas tirdzniecības flotes tvaikonis tagad piederēja Lielbritānijas transporta ministrijai. No 1955. līdz 1967. gadam A. M. Kalniņš kā locis un vēlāk loču komandieris ievadīja kuģus Sudānas ostās, bija arī franču okeanogrāfa Žana Kusto pārstāvis Sarkanajā jūrā. Kopš 1968. gada strādāja ar naftas ieguvi saistītus darbus Saūda Arābijā un Apvienotajos Arābu Emirātos, bija naftas rūpniecības koncernu pārstāvis un konsultants. Darbs daudzās pasaules zemēs radīja nepieciešamību apgūt svešvalodas, tai skaitā pat arābu.

Pēc aiziešanas pensijā Kalniņš dzīvoja Kārdifā un turpināja darbu sabiedriskās organizācijās, to skaitā Pasaules kuģniecības sabiedrībā, Britu Tirdzniecības flotes un aviācijas virsnieku apvienībā, Britu Karaliskajā ģeogrāfijas apvienībā u.c.
Latvijas kuģniecības vēstures izpētē svarīgākā ir Arvalda Mārtiņa Kalniņa darbība Latvijas Jūrniecības vēstures arhīvā. Šī sabiedriskā organizācija tika nodibināta 1966. gada 27. novembrī Kārdifā, un tajā apvienojās ārzemēs dzīvojošie latviešu jūrnieki un jūrniecības darbinieki. Vairums no viņiem dzimteni bija atstājuši 2. pasaules kara gados. Arvalds bija viens no organizācijas dibinātājiem un ilggadējs tās ģenerālsekretārs. Arhīva nozīmīgākā daļa aptvēra materiālus par Latvijas Republikas tirdzniecības floti 2. pasaules kara laikā, par kuģiem un cilvēkiem, par kuriem Latvijas PSR iegūt ziņas nebija iespējams. Kad Latvijā sākās atmoda, pieredzējušais kapteinis pieņēma lēmumu, arhīvam jābrauc mājās. Tā arī notika, nozīmīgākā ārzemēs glabātā jūrniecības vēstures arhīva daļa atgriezās Latvijā. Par tās mājvietu kļuva Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļa. Pateicoties Arvalda Mārtiņa Kalniņa lēmumam, kara un Latvijas okupācijas dēļ uz pusēm pārrautās cilvēku un kuģu biogrāfijās apvienojās.
Latvijas atmodas sākuma gadi tālumā dzīvojošā Kalniņa personīgajā dzīvē nesa vairākas traģēdijas: nācās apbedīt ļoti tuvus cilvēkus, arī dēlu Jāni Johanu - Latvijas kuģniecības sabiedrisko pārstāvi Ziemeļeiropā un Lielbritānijā; firma, kura maksāja kapteinim pensiju, bankrotēja, un tālbraucējam kapteinim, kurš darba mūža laikā saņēma labu atalgojumu, josta bija jāsavelk ciešāk. Sekoja arī laimes brīži - 1997. gada maijā, sagaidījis 80. dzimšanas dienu, Arvalds salaulājās ar sen pazīstamo Rūtiņu (Rūtu Ozols). Laulību ceremoniju vadīja mācītājs Džons Livingtons, kādreizējais tirdzniecības flotes kuģu vecākais mehāniķis. Turpmāko mūža daļu abi dzīvesbiedri dzīvoja roku rokā, dalot gan priekus, gan bēdas.