Dzimis Ozolmuižā pie Tukuma, kā šīs muižas rentnieka dēls. Beidzis Jelgavas reālskolu un 1913. gadā iestājās Rīgas Politehniskajā Institūtā, Mehānikas nodaļā. Pirmā pasaules kara laikā ieguvis lokomomotīvju vadītāja tiesības. Bijis virsnieks leitnanta pakāpē un pēc revolūcijas Krievijā strādājis Ziemeļu Dzelzceļu valdē. Pēc atgriešanās Latvijā vēl divus gadus lokomotīvju vadītājs; tad pārcelts uz Dzelzceļu Virsvaldi un turpinājis studijas. Pēc studiju beigšanas 1932. gadā iecelts par vecāko inženieri Dzelzceļu Virsvaldes mašīnu direkcijā. Līdztekus
bijis L.U. asistents lektors pie lokomotīvju un siltumtehnikas katedrām. 1937. gadā ievēlēts par docentu pie minētajām katedrām prof. E. Cizerēviča vadībā. Tad arī atstājis darbu Dzelzceļu Virsvaldē. Vairākkārt komandēts Polijā un Vācijā papildināties. Vācu laikā bijis lektors arī Rīgas Valsts Tehnikumā. Otrajam pasaules karam beidzoties Vācijā Assoc. profesors Baltijas Universitātē visā šī institūta pastāvēšanas laikā. 1950. gada augustā izceļojis uz ASV. Valodas grūtības ierobežoja kustības brīvību un iespējas turpmākā darbā. Lielajā firmā "Worthington Corp." sākumā vajadzēja samierināties ar konstruktora pienākumiem (Steam Power and Heat Transfer Division). Pēc dažiem gadiem viņu ieceļ par projektu grupas vadītāju. Sasniedzis 65 gadu vecumu, kas pēc firmas noteikumiem ir darbinieku vecuma augstākā robeža, Rafaēls tomēr paliek darbā un turpina to. Viņš darbojas līdzi latviešu sabiedriskajās organizācijās (Ziemeļ — Ņudžersijas Latviešu Biedrības valdē, ALA kultūras fondā, kā tehnikas un dabas zinātņu nozares vadītājs). Ir arī biedrs Latvijas Augstskolu Mācības Spēku Apvienībā (LAMSA) un Latviešu Inženieru biedrībā. (Fidelitas, 1967)