Pagājušā nedēļā — 21. janvārī pagāja gads, kopš Gotlandes krastā Zviedrijā izkāpa liepājnieki Lilija un Žanis Nīcis, Lilijas Nīces brālis Gunārs Čukurs un zvejas kutera kapteinis Kaire. Ne bez smagiem upuriem bija izdevusies šī bēgšana no komunistu okupētās Latvijas: ceļā paslēptuvē bija nosmakusi Nīču 2 gadus vecā meitiņa Inese.

Kā klājas, ko dara šie ļaudis šodien? LAIKA pārstāvis apmeklēja viņus 21. janvārī viņu tagadējā mājoklī Ņujorkā. Uz vismaz 9 reiz 9 kvadrātmetriem ērtā dzīvoklī iekārtojusies Nīču ģimene, kopš 2 mēnešiem atkal auklē meitiņu vārdā Sarmīti. „Kā jūtaties pēc gada brīvajā pasaulē?" „Vēl īsti nezinām, kā justies," atbild Žanis Nīcis, „mūsu palikšana vai nepalikšana Amerikā vēl nav galīgi izlemta. Savienotās Valstīs esam jau 8 mēnešus un no visām pusēm esam saņēmuši vislielāko pretimnākšanu. Pateicoties deputātam Kerstenam, kas par mums iesniedza īpašu likumprojektu, esam varējuši līdz turpmākam palikt šeit un sākt likt jaunus pamatus dzīvei. lebraucot no Zviedrijas, mums bija tikai viesu uzturēšanās atļauja uz 1 mēnesi. Bet nu jau sen neesam vairs nekādi viesi. Raujamies abi ar sievu. Viņa šuj, es strādāju fabrikā, savā specialitātē. Liekam dālderi pie dāldera, jo nu jau mums atkal aug meita." Sarunas laikā no dzīvokļa otrā stāva istabām „nokāpj" Sarmīte Nīce, protams, mātes rokās. Lilija Nīce smaida, un viņas sejā nav vairs to sāpīgo ēnu, ka pagājušā pavasarī Ņujorkā ierodoties. „Ja tā pavisam skaidri zinātu, ka šeit būs palikšana, tad neko labāku arī nevarētu iedomāt," viņa saka. „Cerēt jau arī ceram, ka viss labi izdosies. Varbūt, ka Sarmīte arī „palīdzēs," jo viņa, kā še dzimusi, ir jau ASV pavalstniece."

Gunāru Čukuru atrodu viņa istabā pie grāmatām un ķimikāliju pudelēm. Ķīmija ir viņa "sirdslieta" un viņš sapņo studēt par metalurģijas inženieri. Bet līdz studijām vēl daži posmi jāveic. „Kad ar galvojumiem nokārtoja manu pagaidu palikšanu šeit," Stāsta Gunārs. "aizgāju un pieteicos brīvprātīgi ASV armijā. Tagad vienā no tuvākajiem iesaukumiem šai pavasarī pienāks arī mana reize. Strādāju patlaban kopā ar Žani, tai paša fabrikā, bet tur tik daudz latviešu, lietuviešu un igauņu, ka angju valodu maz dzird. Vakaros apmeklēju arodskolu. Kad būšu cauri armijai, tad iegūšu priekšrocības, kuras gribu izmantot."

Kas, kuram vislabāk patīk Amerikā? — „Man vislabāk patīk, ka pati varu veikalos izmeklēt mantas un iepirkties," atzīstas Lilija Nīce. "Joprojām vēl neesmu īsti pieradusi pie tās materiālās pārticības, lai neteiktu izšķērdības, kas te valda. Bet visvairāk mani iepriecina, ka varu pati sevi veikalā apkalpot un nevienam nav ne vārdiņu jāsaka vai jāprasa, lai padod." Žani Nīci visvairāk Ameririkā ietekmē tas, ka strādniekiem algu vienmēr izmaksā algas dienā, nevis nedēļu vai divas vēlāk, kā tas bijis pie boļševikiem. „Te tu, cilvēks, zini, ka tieši noteiktā laikā vienmēr saņemsi, ko esi nopelnījis. Liepājas kara ostas darbnīcās ne reizi netiku piedzīvojis, ka alga būtu kādam izmaksāta bez vismaz pāris dienu, ja ne nedēļu novilcināšanas. Cik reižu netiku gājis sūdzieties, ka vairs nav naudas. Arteļa vadītājs tad allaž noplātīja rokas un ieteica, lai aizņemos naudu no kāda darba biedra. Tā malāmies kā nejēgā, jo naudas nebija nevienam." "Man tas lielākais pārdzīvojums šeit," — saka Gunārs Čukurs, „ka nekur neviens neprasa dokumentus un nevienu nekur nekontrolē. Pagājušā pavasarī izbraukājām visu Ameriku. Ne reiz nevajadzēja pat ne tramvaja biļeti uzrādīt. Bet, kad reiz no Liepājas skolas ekskursijā aizbraucu uz Aizputi, viesnīcā prasīja uzrādīt īpašu atļauju, ka tiesības viesnīcā apmesties. No Brocēniem līdz Rīgai vienā autobraucienā bija pa ceļu 35 kontroles un dokumentu pārbaudes. Bet te, Amerikā, brālīt, laidies, kur vien tīk." (Laiks, 27.01.1954)