1926. gada 23. jūnija naktī Rīgā kāda uzbrukuma lietā tika apcietināts 26 gadus vecais Jūlijs Tovs no Drabužu ielas 14. Apgabaltiesa Tovu notiesājusi ar 4 gadiem spaidu darbos. Tovs sodu izcietis Rīgas centrālcietumā. 1928.gada 19.februārī Tovs cietuma darbnīcās no saindēšanās ar denaturētos pirtu miris. Tova līķis, kā paskaidro centrālcietuma ārsts Dr. Lindemuts, 8 dienas glabājies 6-7 grādu temperatūrā cietuma kapličā. 29.februārī apglabāts Ziepniekkalna kapos. Pēc dažām dienām kāda Līna Neimane ieradusies pie Tova mātes un stāstījusi, ka viņa kapsētā no Tova kapa dzirdējusi apspiestus vaidus. Pat kapa kopiņa esot it kā sagrīļojusies. Ziņotājas teiktais Tova piederīgajiem nelika mieru. Viņi griezās vairākās valdības iestādēs, līdz dabūja atļauju Tova līķa izrakšanai un otrreizējai apskatei. Vakar līķi izraka un nogādāja sekcijas nodaļā.

Tovi apgalvo, ka mirušā seja apbedīšanas dienā bijusi neparasti dzīva, pat piesārtusi. Acis bija ciet. Vakar, šķirstu atverot, līķim acis bijušas plati atvērtas. Neskatoties uz to, ka Tovs miris jau vairāk kā mēnesi, līķim nav bijušas pat mazākās trūdu pazīmes. Aprokot Tovs bija šķirstā guldīts uz muguras, bet vakar atrasts nedaudz sasvēries uz labiem sāniem. Piederīgie pārliecināti, ka Tovs ne vien dzīvs apbedīts, bet arī nevainīgi notiesāts.

Rīgas policijas ārsts Dr. Žiglevics paskaidroja, ka piederīgie krituši par upuri veltām iedomām. Pilnīgi izslēgts, ka Tovs būtu apbedīts dzīvs. Līķa sekcija notiks rīt. (Jaunākš ziņas, 27.03.1928)