Monika Oplucāne (dzim. Care) Balvu pagasta Cūkusalas ciemā. Kad mazajai Monikai aprit divi gadi, vecāki pārceļas uz netālo Mašķu ciemu. Ģimenei pārceļoties uz Mašķu ciemu, tiek iepirkta zeme lielā platībā. Monikai ir jaunākie brāļi – Pāvels un Kazimirs. Monikas tēvs Jānis Cars strādā par koku pludinātāju un palu laikā Aiviekstē noslīkst. Pēc tēva zaudēšanas meitenes tālākais liktenis ir drūms. Meitenei ir ļoti laba atmiņa, visu dzirdēto viņa atceras, bet skolā Monika netiek sūtīta. Māte apprecas otrreiz un Monika agrā jaunībā, 20 gadu vecumā, pēc radu savstarpējas vienošanās tiek izprecināta divreiz vecākam atraitnim Jāzepam Oplucānam, kuram ir divi pusaugu bērni. Šis rūgtums pret māti Moniku pavada visu mūžu, jo māte ir atbalstījusi šādu precību darījumu, lai meitai nepienāktos nekāds īpašums, kas vēlāk tiek sadalīts jaunāko brāļu starpā – mājas un 40 ha zemes. Pēc Monikas dēla Jāņa stāstītā, sevišķi nejauks bijis Monikas audžu dēls. Viņš neieredzēja ne Moniku, ne viņas bērnus. Vienā reizē viņš audžumāti Moniku ar mazajiem bērniem no ārpuses iesprostoja pirtiņā un grasījās aizdedzināt pirtiņu. Tikai pateicoties Monikas dēla Jāņa veiklībai un attapībai visi no pirtiņas tika atbrīvoti.

Tālākā dzīvē Monikas dēls Jānis ar pusbrāli nekādus sakarus neuztur. Ja māte būtu Moniku sūtījusi skolā, jo rocība to ļāva, tad viņa būtu ieguvusi labu izglītību, jo viņai bijusi ļoti laba atmiņa. Monikai ir ass prāts, lieliska atmiņa, viņa bijusi gaišs un sirsnīgs cilvēks. Vēl 85 gadu vecumā viņa, neprazdama ne lasīt, ne rakstīt, prot no galvas nocitēt ap 400 tautas dziesmas, daudzas mīklas, pasakas un ir atzīta par labāko tā laika Abrenes apriņķa tautas dziesmu teicēju. Etnoloģijas ekspedīcijas dalībnieces studentes Alises Lejas tikšanās ar vecmāmuļu Moniku Balvos un viņas lieliskajām zināšanām par tautas dziesmām aprakstīta rakstā “Vecmāmuļa stāsta” – 400 tautas dziesmu, kas publicēts “Daugavas Vēstnesis” 1940.g. Nr.25. Visas Monikas teiktās dziesmas atrodas Folkloras krātuvē.

Monikas Oplucānes teiktās tautas dziesmas liecina par vecmāmuļas skaistuma izjūtu un dabas izpratni. Šajā rakstā vecmāmuļa stāsta, ka viņa visu dzirdēto ātri uztver un iegaumē, jāatzīmē, ka Monika dzīves nogalē ir akla. Mūža nogalē Monika dzīvo pie mana tēva Jāņa Balvos. Savu vecmāti es dzīvē neesmu satikusi, jo, man piedzimstot, viņa jau bija mirusi.

Kara gados, vāciešiem atkāpjoties, pilsēta un arī tēva māja tiek nodedzinātas. Nodeg arī Monikas māja Plītinavā, jo cauri ciemam iet frontes līnija. Tēvs pārdzīvo par savu māti, jo nav māju, kur dzīvot un viņš pats kādu laiku dzīvo meža bunkurā. Tikai vēlāk pirmajos pēckara gados tiek uzcelta māja tajā pašā vietā, kur tēvs pavadījis bērnību. Vecmāmuļas mūžs traģiski apraujas Viļakas apriņķa Vīksnas pagasta nespējnieku namā, ko tajos laikos sauca par nabagmāju. Vecmāmuļas dzīve būtu veidojusies pavisam citāda, ja viņas māte būtu mazo meiteni bērnībā sūtījusi skolā, jo rocība ģimenei bija laba.

Attēlā - Monika Oplucāne ar savu dēlu Jāni - latviešu strēlnieku, Ziemsvētku kauju dalībnieku.

Stāstījumu apkopoja Monikas mazmeita, dēla Jāņa meita Ināra.