Desmit gadus bija Murjāņu sporta skolas direktors.

Bonifācija Urtāna pedagoģiskais stāžs ir 58 gadi, skolu direktora amatā aizvadīti 30 gadi. Zēna gados viņš nemaz nav gribējis kļūt par skolotāju, mērķējis uz arhitektiem - pārējos iestājeksāmenus universitātē izturējis godam, taču domrakstu par kolektivizāciju, par to, kā Kārsavas rajonā stājušies kolhozā, uzrakstījis «labu, bet politiski nepareizu». «Lai nebūtu jāiet armijā, metos uz Daugavpils skolotāju institūtu. Uzrakstīju to pašu domrakstu, tikai vienu vārdu mainīju - «labprātīgi». Dabūju piecnieku un kļuvu par skolotāju,» - tā Bonifācijs.

Pēc divu gadu studijām par pirmo darbavietu viņam kļuvusi Kalsnavas septiņgadīgā skola, pēc tam izvirzīts Pļaviņu rajona Tautas izglītības nodaļas vadītāja amatā, tomēr 1954. gadā iesaukts dienestā, nokļuvis Kazahijā. Atgriezies Daugavpilī un 1958. gadā pabeidza augstskolu. Paralēli viņš jau strādājis par direktoru Līvānu 2. vidusskolā, bet tad nācies vadīt Izvaltas skolu, kas tolaik bijusi cekas uzmanības lokā. Skolā darbojušās pagrīdes organizācijas, pionieru organizācija vāja, iepriekšējie direktori nomesti, kanalizācija nestrādā... Bonifācijs savu piekrišanu šim amatam nav devis, taču burtiski piespiests.

Bijis arī Siguldas internātskolas direktora amatā. Pēc tam Bonifācijs Urtāns sācis strādāt Izglītības ministrijā par Skolu un bērnu iestāžu pārvaldes vadītāju, Latvijas Universitātē aspirantūrā aizstāvējis disertāciju par internātskolām. Murjāņu Sporta internātskolai tikmēr jau gadu nav varējuši atrast direktoru. Urtānam tika uzdots problēmu atrisināt. Pēc ilgiem direktora meklējumiem pats pieteicies uz šo amatu.

Pēc pensionēšanās vecuma ar skolu Bonifācijs bija saistīts vēl 22 gadus, ne tikai kā fizikas skolotājs: «Man hobiji palīdzēja. Tā kā patīk filmēt, fotografēt, esmu vadījis video pulciņus. Ziemeļvalstu ģimnāzijā izveidoju video arhīvu 20 gadu garumā un mācību tehnisko līdzekļu muzeju - noderēs jaunajām paaudzēm.» Arī mājās Bonifācijam ir 150 videoierakstu, jau sākot ar darba gaitām Līvānos, kur filmējis ar kinokameru, beidzot ar ārzemju ceļojumiem (Bonifācijs pabijis 12 valstīs). Kā video operators viņš darbojās arī Carnikavas pensionāru biedrībā Paeglis.

Vēl Bonifācijs spēlēja mutes ermoņikas, akordeonu un vijoli! «Tētis bija vijolnieks, vēl maziņš biju, kad iemācīja vijoli spēlēt. Vēlāk tēvs pārdeva savu balto ķēvi, lai man nopirktu akordeonu. Mūzika mūsu ģimeni daudzreiz glābusi. Mūsu mājas bija 300 metru no Kārsavas dzelzeļa stacijas. Kara laikā atkāpjoties vācieši spridzināja dzelzceļu. Reiz atnāk dusmīgi vīri, liek savākt mantas, esot fīrera prikazs nodedzināt piecas mājas pie dzelzceļa. Es mazliet pratu vāciski, tulkoju. Te viens vācietis pamana vijoli - kurš spēlē? Uzspēlēju viņiem pie Dzintara jūras, Sen tas bija. Man prasa, vai dziedāt arī protu? Nodziedāju O, Tannenbaum! Un vācieši saēdās špeku, iedzēra, piedzērās, es tik spēlēju, dziedāju, un šie vairs nebija spējīgi sērkociņu uzraut. Piecas lauku mājas palika neskartas.» Pēc kara ar muzicēšanas, špeka un šmakovkas palīdzību līdzīgi paglābušies no Sibīrijas. Vēlāk, jau mierīgākos laikos, Urtāni bijuši «večerinku pirmie muzikanti», piedalījušies ģimenes muzikantu skatēs.