Mediķi no Aizkraukles atgādāja mājās no Polijas smagi cietušu puisi.

«Kad televīzijā izdzirdēju, ka Polijā smagi cietušā jelgavnieka Aivja tuvinieki nevar viņu pārvest uz Latviju, jo nav tādu finansiālu iespēju, bet valsts institūciju pārstāvji atbild, ka valsts šīs funkcijas neuzņemsies, nevarēju pārdzīvot, ka mūsos palicis tik maz cilvēcības,» stāsta Aiz­kraukles Medicīnas centra valdes priekšsēdētāja Alīda Vāne. Viņas uzrunātie pārējie kolēģi piekrita, ka Aivja vietā var nokļūt jebkurš no viņiem vai viņu tuviniekiem, tādēļ nolēma nekavējoties palīdzēt. Traumatologs un kādreizējais Aizkraukles slimnīcas galvenais ārsts Ēriks Vizulis operatīvi meklēja informāciju par nepieciešamā transporta nodrošinājumu.

«Viņi bija visatsaucīgākie brīdī, kad visi bija atteikuši vai pieprasījuši summas, ko mana ģimene nevarēja nodrošināt, lai pārvestu komā esošo dēlu. Lai arī mēs neesam Aizkraukles iedzīvotāji, pārliecinājos, ka tur strādā ārsti vistiešākajā nozīmē, tādēļ par viņiem var lepoties visi, kas dzīvo Latvijā,» saka Aivja Tomsona-Eversona māte jelgavniece Daina Krastiņa.

A. Vāne notikumu ar Aivi salīdzina ar Aizkraukles slimnīcas likteni. «Puisis šajā pasaulē bija vajadzīgs tikai viņa mātei, bet slimnīca – tikai saviem iedzīvotājiem. Valstij esi vajadzīgs, kamēr maksā nodokļus, bet, ja tā nav, tad izrādās, ka nospļauties,» viņa skaudri secina. Vai iepazītā izjūta, kā tas ir, kad neesi nevienam vajadzīgs, vai cilvēki ar līdzīgu domāšanu, bet viņi nekalkulēja par izdevīgumu, bet meklēja risinājumu.

Ē. Vizulis stāsta, ka citu Latvijas pilsētu kolēģi izrādījuši atsaucību un piedāvājuši attiecīgu reanimācijas transportu, taču Lietuvas kolēģis Ķēstutis Griciuns kopā ar Pasvales slimnīcas vadības atbalstu to spējis visoperatīvāk – noorganizējis gan vajadzīgo transportu ar visu aprīkojumu, gan mediķu brigādi, un prasītā summa bijusi tikai pašizmaksa. Ārsts skaidro, ka viņi šim nolūkam bija gatavi izmantot slimnīcā iedibinātā privātpersonas Inges Saulītes fonda līdzekļus, kas paredzēti bezpalīdzīgā situācijā nokļuvušiem cilvēkiem, tam piekrituši privātie investori. I. Saulīte mirusi ar onkoloģisku slimību, bet tuvinieki Vācijā viņas piemiņai nodibināja fondu un tam ziedo naudu.

Aivis augusta beigās Vroclavas slimnīcā jau atradās ceturto mēnesi, bet pēc kopējas rīcības ar lietuviešu kolēģiem, viņš uz Aizkraukles slimnīcu tika pārvests pēc nepilnām divām dienām. Aivja (34) māte D. Krastiņa stāsta, ka īstie nelaimes apstākļi vēl nav noskaidroti, bet darbadevēja celtniecības firmas TK Būve uzdevumā dēls paspējis nostrādāt tikai nedēļu. Apdrošināšanas līgums sedzis tikai ārstēšanu slimnīcā.

Ē. Vizulis atzīstas, ka viņam kā ārstam bijušas zināmas šaubas, jo neviens nezināja, kāds īsti ir jaunā vīrieša stāvoklis, bet tajā brīdī bijusi tikai doma, ka Aivis jāatgādā mājās pie mātes. Diemžēl Aivis pārcietis pārāk daudz, Polijas mediķi trīs reizes veikuši smadzeņu operāciju. Šobrīd viņš ir Aizkraukles Medicīnas centra Terapijas nodaļas ārstu aprūpē. Daudz paveikusi fizioterapeite Aija Vītola, kam izdevies iekustināt savilktās rokas un kājas. Sāpju reflekss saglabājies, jo pacients uz kustību sāpēm reaģē, bet citādi viņš atrodas komā.

---

Aizkraukles slimnīcas Terapijas nodaļas intensīvajā palātā 34 gadus vecais Aivis Tomsons-Eversons atradās jau divarpus mēnešus – pēc tam, kad bija atvests no Polijas, kur cieta smagā negadījumā. Viņam nebija trešās daļas galvaskausa kaula, nebija augstākās nervu darbības pazīmju, viņš nefiksēja skatienu, bet reizēm ieīdējās, tātad – kaut ko juta gan.

Šis ir skumjš stāsts, bet vēl bezcerīgāka ir situācija, ar ko nākas saskarties tiem, kuru tuvinieki nonāk komas stāvoklī. Izrādās, valsts veselības aprūpes sistēmā viņi nav īsti iederīgi. (diena.lv)