No bērnības jau darbam rūdījusies, tiklīdz karš bija beidzies, sākusi studijas Rīgas Medicīnas institūtā, ko pabeigusi 1951.gadā un kļuvusi par diplomētu zobārsti. Bijusi liela vēlēšanās strādāt Valmieras tuvumā, kur viņas dzimtās mājas, bet kā uzticamību zaudējušu, jo tēvs bija nomocīts čekā pēc pratināšanas, jaunajai ārstei bijis ceļš vai nu uz Balvu rajonu, vai Karagandu. Tilžā nostrādājusi vairāk nekā 5 gadus.

"No darba brīvajā laikā jau toreiz rokdarbi kļuva par manas dzīves svarīgu daļu. Tur arī uzšuvu sev Vidzemes vidienes tautastērpu". Dzīves ceļš vedis tālāk - Stāmeriena, Gulbene, Naukšēni un pats ilgākais, pats skaistākais laiks - Cēsu sanatorijā pie Miervalda Birzes. Tur arī satikusi Hariju Lāci. Annas kundze jau tolaik bijusi Tautas daiļamata meistare.

Harijs Lācis tagad datorā veido rakstus gan dreļļiem, gan gobelēniem, gan adīšanai, gan izšūšanai. Bet garā mūža gaitā ir gan spilvenus un grāmatzīmes audis, ir batikojis, ir no klūdziņām dažādus priekšmetus pinis. Savulaik "Sadarbā" uz mašīnstellēm audis. Strādājis "Daiļradē" un sadarbojies arī ar Žani Ventaskrastu, konsultējies pie Ernas Rubenes un Rūdolfa Heimrāta.

Avots: Ritas Blaumanes intervija Brenguļu pagasta Skujiņās 2004.gadā.