Londonā, Anglijā mirusi brīvmāksliniece Daina Kārkliņa-Pavasara, komponista Helmera Pavasara dzīvesbiedre. Viņa piedzima Jēkabpilī kā tautsaimnieka — vēlākā Latvijas universitātes profesora un prorektora Jāņa Kārkliņa — meita. Dainas māte Anna Zommere piederēja pie Rīgas Zommeru dzimtas. Kārkliņu ģimenē auga vēl dēls Lotārs, kas mācījās vijoles spēli jaunības dienās.

1909. gadā Jānis Kārkliņš ir Jēkabpils tirdzniecības skolas inspektors, bet 1915. gadā, Pirmajam pasaules karam sākoties, vāciešiem ieņemot visu Kurzemi, Kārkliņu ģimene dodas uz Pliskavu. No turienes atgriežas Latvijā 1918. gadā. Pirmā skola Dainai ir krievu skola Pliskavā. 1919. gadā viņa sāk iet Draudziņas pamatskolā, no kurienes 1923. gadā pāriet uz II Rīgas pilsētas vidusskolu, reālo klasi, ko nobeidz 1927. gadā. Reizē ar vidusskolas gaitām Daina sāk arī mūzikas studijas Latvijas konservatorijā, profesora Dauguļa klavierklasē. Dainas intereses neaprobežojas ar mūziku vien. Viņa ir arī apdāvināta zīmētāja, un tikpat labi viņa varēja kļūt par grafiķi vai gleznotāju. Vēlākajos gados Dainas zīmējumi greznojuši gan tikai pasaku grāmatas mazās meitas priekam. Tēva ietekme ģimenē liela. Viņš bija tieši tas, kas Dainas ceļu novirzīja no mākslas akadēmijas uz konservatoriju. Par Dainas mācību raksturu sakāms, ka viņa nevienu etīdi nespēlēja skolotājam priekšā no notīm. Dainas lepnums bija zināt tās no galvas. Otrkārt, Daina nespēlēja vairāk par trim stundām dienā, visus garos audzēknes gadus. Gan arī ne mazāk. Ja, atgriežoties mājās pulksten 11-os vakarā, vēl viena stunda no vingrinājumu laika nebija spēlēta, tad pirms pusnakts to varēja pagūt. Saprotams, vasaras brīvlaikā Dainai klavieres bija arī Rīgas jūrmalā. Vidusskolu pabeigusi, Daina iestājas universitātes Tieslietu fakultātē. Viņas īstās intereses joprojām paliek mūzika. 1929. gada rudenī viņu uzņem korporācijā Daugaviete. Daugavietes viņu pavada arī pēdējā gaitā Londonā.

1933. gadā Daina beidz konservatoriju ar brīvmākslinieces grādu. Savu koncertu viņa spēlē garajā beidzēju rindā pati pēdējā — Sensansa klavierkoncertu sol-minorā, ar prof. Dauguli pie otrajām klavierēm. Diplomā ierakstīta atzīme: pieci! Debijas koncertu Daina Kārkliņa rīko trīs gadus vēlāk, 1936. gada 23. aprīlī, Melngalvju zālē. Programmā Bēthovens, Mocarts, Lists, Šopēns, Ravels, Šūberts, Mediņš. Koncerts ir ļoti labi apmeklēts. Kritikas atsaucīgas. Jēkabs Poruks slavē jauno mākslinieci. Šķiet, ka pirmajam koncertam sekos vēl citi, bet ir jāsāk domāt arī par dzīves praktisko pusi. Pirmo klavierskolotājas darbu Daina veic kādā Rīgas pilsētas pamatskolas mūzikas studijā. 1937. gada septembrī pāriet uz Cēsu tautas konservatoriju par klavierskolotāju. Jau oktobrī Daina saderinās ar šīs mācību iestādes direktoru Helmeru Pavasaru, un 1938. gada 8. janvārī salaulājas Vecajā Ģertrūdes baznīcā Rīgā.

Cēsu tautas konservātorija ir plaukstoša mūzikas skola — skolēnu daudz. Dainas Pavasaras klasē mācās 25 audzēkņi. No viņas skolniekiem izcilākais ir Oļģerts Grāvītis, vēlākais Jāzepa Vītola konservātorijas mācībspēks. Baigajā krievu okupācijas gadā (1940. g.), kad Helmers Pavasars, aicināts par mācībspēku Latvijas konservatorijā, viņi dzīvo Rīgā. Daina Pavasara turpina darbu Cēsīs, bet par tautas konservatoriju to vairs nesauc. Mājās aug mazā Dacīte, kas piedzimusi 1938. gada 17. novembrī. 1944. gadā Pavasaru ģimene no Kārkliņu lauku mājām dodas trimdā uz Vāciju. Kara beigas Pavasari sagaida Eitīnas nometnē, Šlezvig-Holšteinā, kur viesnīcā pie Uklejas ezera bija nometināta kāda daļa Latvijas un Igaunijas universitāšu mācībspēku. 1946. gadā Pavasari pārceļas uz Hamburgu, vēlāk uz Pinebergu, kur veidojas Baltijas universitāte. Helmers Pavasars tur darbojas par mācībspēku un vada mūzikas dzīvi. Dainai Pavasarai pavadītājas talants. Jau konservatorijas gados viņa bijusi partnere daudziem dziedoņiem un instrumentālistiem. Viņa patstāvīgiem koncertiem nepievēršas. Dzīvojot Pinebergā, kopā ar čellistu Ingu Nārunu apbraukā vai visas latviešu nometnes Vācijā.

1954. gada novembrī Pavasari nonāk Anglijā, kur drīz iesaistās Londonas latviešu muzikālajā dzīvē: piedalās valstssvētku, draudžu un citos sarīkojumos. Koncertē kopā ar Kseniju Bidiņu un Edvīnu Krūmiņu dziesmudienu jaundarbu koncertos. No tiem sevišķi jāatzīmē Lesterā 1958. gadā, kad Pavasara kopā ar Albertu Jērumu atskaņo Tālivalža Ķēniņa koncertu divām klavierēm, un 1971. gadā, arī Lesterā, kad pavada Ileānu Pētersoni, viņai dziedot Helmera Pavasara Dr. Karpa piemiņai komponētā dziesmu cikla pirmatskaņojumu. Diemžēl, ar šo darbību vien nepietiek, lai eksistētu. Dainai Pavasarai, kā visiem latviešiem, jāmeklē arī kāds cits "maizes darbs", ko nevar izvēlēties — jābūt mierā ar to, kas pašiem angļiem nepatīk. Jāsaudzē arī rokas. Darba laiks nesamērīgi garš. Ilgas stundas jāpavada, nekustīgi sēžot krēslā, kaut arī savā dzīvoklī. Tas ietekmē veselību, un, gadiem aizritot, kustības brīvība arvien vairāk ierobežota. Kamēr veselība atļauj, Daina labprāt arī ceļo. Viņa apmeklē Izraelu, citas austrumu zemes un pēdējā — 1977. gadā — Turcijas Vidusjūras piekrasti. Tad veselība pasliktinās. Jāatsakās no ceļojumiem, beidzot arī—mākslinieces uzdevumiem. 1985. gada rudenī ārsti nolemj, ka pamatīgi jāpārbauda veselība. Šai laikā, 16. septembrī, Pavasara negaidot mirst ar sirdstrieku. Pēdējā gaitā Dainu Pavasaru izvada 21. septembrī. Krematorijā Londonas latviešu koris šķirstu sagaida ar Helmera Pavasara dziesmu Bērzi (Fr. Bārdas vārdi). Pie ērģelēm no Dainas atvadās dzīvesbiedrs Helmers Pavasars. (Latvju mūzika, 1987)

2004.gadā pārbedīta Rīgas Meža kapos.