Nupat Vācijā saņemta no Latvijas droša ziņa, ka tur pašos spēka gados ar labu veselību šo zemes dzīvi atstājis žurnālists un publicists Rūdolfs Rītiņš. Viņš pieskaitāms mūsu žurnālistu vecākai saimei. Kaut gan no dzīves tam bija lemts aiziet tikko pāri 40 mūža gadiem. Vairāk kā pusi no sava mūža viņš bija veltījis latviešu preses un kultūras darbam. Žurnālista gaitas viņš sāka līdz ar Latvijas valsts tapšanu, strādādams pie Liepājā toreiz iznākošā "Latvijas Sarga", kas toreiz pulcināja visus mūsu atzīstamākos gara un kultūras darbiniekus — spējīgākos žurnālistus, publicistus, dzejniekus, rakstniekus. Tikko apmainījis šauteni pret spalvu, R. Rītiņš, vēl gandrīz zēna gados, stājas gara darbinieku cīnītāju rindas, lai turpinātu cīņu, ko tas bija sācis kā brīvprātīgais kara laukos. Rītiņš vēl ilgu laiku neatstāja Liepāju. Viss turpmākais R. žurnālista un publicista darbs ar pārmaiņām ritēja gan Liepājā, gan Rīgā. Viņš kādu laiku vadīja Liepājā arī pats savu izdoto nedēļas laikrakstu "Tagadne", strādāja par redaktoru un informatoru Liepājā iznākošā "Kurzemes Vārdā" un vairākās galvaspilsētas laikrakstu redakcijās, Rīgas radiofonā un "Letā". Rītiņa spalvai pieder ne vien daudz ievadrakstu, bet viņš bija pazīstams arī kā viens no mūsu spējīgākiem mākslas un un teātra kritiķiem. Rītiņa mūžs un viņa bēdīgais noslēgums iezīmē visas latviešu tautas likteņgaitas pēdējos traģiskos gadus. Krievu karaspēkam pirmo reizi ienākot Latvijā, R. strādāja Daugavpilī, prezidenta Ulmaņa laika nodibinātā "Daugavas Vēstneša" redakcijā. Kad pēc Latvijas galīgas anektēšanas minēto laikrakstu slēdz, R. pārceļas uz dzīvi Liepājā, palikdams bez darba un maizes. Bet jaunā vara, kas tagad valda Latvijā, nevienam ilgi neļauj bez strādāšanas dzīvot un Rītiņam jāpārceļas darbā uz nomaļo Zemgales stūri — Bausku, kur tas spiests strādāt savā līdzšinējā arodā, bet ar gluži pretēju ideoloģiju. Šis ir viens no smagākiem posmiem R. mūžā. Viņš ilgi nevar izšķirties, ko darīt, apzinādamies, ka darbs viņam nebūs ilgstošs, bet no tā atteikties neuzdrošinās. Pēdīgi R. izšķiras un aizbrauc ... Viņa paredzējums piepildās — ir iesācies karš, un kad vācu tanki tuvojas Bauskai, viņam vairāku miliču apsardzībā jādodas līdzi kādai evakuējamai kolonnai uz austrumiem. Latgales mežos kolonnu apšauda vācu karaspēks, kas jau izlauzies priekšā. Miliči izklīst uz visām pusēm, bet civilos iedzīvotājus aiztur. Rītiņu, kuru miliči steigā izveduši bez dokumentiem, vācieši grib nošaut. Tikai laimīga atgadiuma dēļ tas satiek Daugavpils Latvijas laika prefektu, kas to pazīst. R. laimējas no nāves draudiem izkļūt, un viņš atkal atgriežas Liepājā, kur turpina žurnālista darbu "Kurzemes Vārda" rodakcijā. Kad 1944. g. rudenī krīt Rīga, uz Liepāju pārnāk gandrīz visi vecie latviešu rakstnieki un žurnālisti. Daudzi no viņiem uzsāk staigāt trimdas ceļu, bet Rītiņš ir starp tiem nedaudzajiem žurnālistiem, kas paliek ieslēgtajā Kurzemes cietoksnī un turpina savu darbu drupu pilsetā Liepājā, kas liktenīgā kārta atkal kļuvusi par Latvijas otro galvaspilsētu, gluži kā Latvijas tapšanas laikā. Rītiņam uzaust atmiņā Latvijas sākuma dienas, kad arī vīri cīnījās un krita, kad arī šķita, ka nav vairs nekādas izredzes, bet kad tomēr notika brīnums un visi tumšie spēki atkāpās. Un šim brīnumam arī šoreiz ticēja Rītiņš. Dzejnieka Andreja Eglīīša, kas strādāja ar viņu kopā, dedzīgās rindas šo ticību vēl pastiprināja, un Rītiņš nolēma līdz pēdējam palikt Liepājā. Tā viņš arī tur palika līdz 1945. g. 8. maijam, kad Kurzemes cietoksnī iestājās baigais klusums un neziņa, brīnumu nesagaidījis, savās cerībās pievīlies . . . Rūdolfa Rītiņa nāves dienu mums šeit nav bijis iespējams noteikti uzzināt, tāpat kā mums nav iespējams uz viņa nezināmās kapa vietas nolikt savu ziedu velti. Pašlaik mēs varam viņam tikai novēlēt vieglas dzimtenes smiltis. (Tēvzeme, 16.04.1947)