Vecāki - skolotāji Marija un Pēteris Stalidzāni Stučkā (tagad Aizkrauklē).

"Tu atnāci pie mums uz redakciju ne nobijusies. ne arī pašpārliecināta. Tu tikai gribēji zināt, vai tas, ko darām mēs, derētu arī tev. Biji izvēlējusies žurnālistiku. Tu gribēji cīnīties par cilvēcību ar vishumānāko līdzekli - valodu. Togad redakcijā jūs bijāt divas sapņu pilnas meitenes, nākamās studentes, mūsu bezrūpīgā jaunatne. Ik brīvā brīdī debatējāt, kalāt nākotnes plānus. Viss likās sasniedzams. lzvadījām tevi uz augstskolu. Tu neaizmirsi taciņu uz redakciju. Reiz atnesi mazu Mukas velniņu, lai uzrauga mūs. Mēs tev sargu līdzi neiedevām, jo nedomājām, ka tik drīz pienāks brīdis, kas būs stiprāks par tavu vīrišķību. Kļuvusi studente, tu palīdzēji citiem pārvarēt savu šaubīšanos, jo «Padomju Jaunatnes» «Norunā», ko vadīji, pulcēji ap sevi citus nepieredzējušus rakstītgribētājus. Prakses laikā, ko aizvadīji pie mums, redzējām, kā augusi tava prasme. Pat par parastām lietām tu mācēji runāt neparasti un vienkārši. Cerējām tavu augsmi vēl un vēl. Gaidījām ciemos. Bet tu, cīnoties ar nespēku, kārtoji savu pēdējo sesiju. Nu pienākusi skumja vēsts - tu esot aizgājusi uz neatgriešanos. Aizgājusi pa baltām krītosām sniega pārslām klusumā. "Komunisma uzvara" redakcijas kolektīvs"