Traģiskā nelaimes gadījumā pēkšņi izdzēsta 24 gadus veca jaunekļa dzīvība. Tās bija bēres Stokholmā, boļševiku iebrukuma pirmajās dienās savu dzīvību traģiski izbeigušā Kalpaka bataljona karavīra pulkveža Friča Celmiņa ģimenē, šķiroties no nelaiķa pulkveža dēla, traģiskā nāvē mirušā Šalkoņa Celmiņa. Nelaiķa pulkveža kundze 1944. gada rudenī, līdzi citiem trimdiniekiem, ieradās Zviedrijā ar diviem bērniem: dēlu un meitu, un ar smagu sāpju nastu. Dēlam Šalkonim toreiz bija 14 gadu. Labā ģimenē un labās tradicijās augušais zēns dzīvoja līdzi latviešu trimdas likteņiem un gaitām sākumā kā skauts, tad, tiekdamies pēc izglītības, kā tehniskā institūta audzēknis, pēc tam kā jauns inženieris un zviedru darba devēju un darba biedru ļoti ieredzēts un iecienīts ar savu darbu lika pamatus savai jaunai dzīvei, nodibinādams ģimeni. Tagad jaunai kundzei un mazai atvasītei paliekot vieniem. Aizvadījis bērna dienas, nelaiķis iesaistījās arī trimdas latviešu sabiedriskā dzīvē — Daugavas Vanagu organizācijā.

Viņa izvadīšanā Stokholmas Meža krematorijā, 18. oktobrī, ik šķiršanās vainagā, ik ziedā trīsēja dziļas skumjas un sāpes. Vispirms tās bija mātes sāpes: dzimtenē iebrukušajiem varmākām par traģisku upuri atdot savu laulāto draugu un svešumā stāvēt pie tik jaunos gados un atkal traģiskā nāvē zaudētā, atbrīvoto dzimteni neredzējušā, dēla šķirsta — tas ir pāri cilvēka dvēseles spēkiem arī visas mūsu tautas traģiskajā naktī; tad tās bija viņa jaunās kundzes, un viņa māsiņas sāpes, kas sakrita pazemē līdzi šķiršanās ziediem un asaru pielijušām smilšu saujām. Pie jaunā aizgājēja šķirsta no viņa atvadījās Stokholmas latviešu vakaru vidusskolas vārdā Eihes kundze, skautu vārdā inž. J. Leimanis, Daugavas Vanagu ardievas teica pulkvedis Lobe; sirsnīgus šķiršanās vārdus teica Šalkoņa Celmiņa zviedru darba biedru vārdā viņu šefs — firmas īpašnieks. Garīgo ceremoniju vadīja zviedru māc. Hedīns. (Latvju vārds, 26.10.1954)