Gaišā jūlija svētdienas rītā aizmidzis uz mūžu Arvīds Seskis. Pēdējos 17 gadus viņš nepārtraukti pavadījis slimības gultā. Nelaiķis pievērsies arī rakstniecībai, un pašlaik gatavojās izdot pirmo dzejoļu krājumu. Šim viņa sapnim tomēr nebija ļauts piepildīties. Nelaiķis līdzstrādāja «Zemgales Balsī» ar dažiem īsākiem stāstiņiem un dzejoļiem un vairākos jaunatnes žurnālos. Latv. Jaunatnes Sarkanā Krusta sacensībā godalgots viņa stāsts jaunatnei «Pie Ontario ezera». Viņš atstājis rokrakstā romānu «Zvaigznes un zvirgzdi», vairākus stāstus un fragmentus un daudzas dzejas, kurās bieži vien pavīd gaišs dzīves prieks, kaut gan viņa paša dzīve bijusi sāpju un skumju pilna. Gaišas un melodiskas rindas viņš rakstījis par dzimteni:

"Viszilāk debesis še zilst,

Visdzidrāk rasa zālē pilst,

Vissiltāk saule delnās silst un kvēl.

Pār druvām viegli vēji slīd,

Pār dārziem sārti Jumti vīd.

Ap mani mierīgs gaišums spīd —

Ko vēl?"

Šodien nelaiķi apbedī Lielvircavas draudzes Migaļu kapos. Vieglu smilšu nastu lielus dzīves un likteņa smagumus nesušajam daiļuma alcējam!