“Ir vairākas tēmas, pie kurām allaž atgriežos – tās ir klusās dabas ar baltiem traukiem, sieviešu akti (ar Jāņu vainagiem galvā), portreti un ziedi. Varu tās gleznot atkal un atkal, un liekas, ka pats darba process man sagādā baudu.”

I. Dobrāja

***

Inta Dobrāja dzimusi 1940. gada 14. janvārī,

1967. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu.

Pēc studijām māksliniece aktīvi iesaistījusies vizuālās mākslas norisēs.

Māksliniece izstādēs piedalījās kopš 1968. gada.

Vīrs - gleznotājs Kārlis Dobrājs (1943.g.).

Personālizstādes un grupas izstādes norisinājušās Latvijā – 

• Rīgā,
• Daugavpilī,
• Valmierā,
• Krāslavā,

Talsos, kā arī ārzemēs –

• Maskavā (Krievija),
• Ņujorkā, Čikāgā (ASV),
• Parīzē, Lionā (Francija),
• Diseldorfā (Vācija),
• Kobē (Japāna).

Intas Dobrājas darbi atrodas LMS muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Ceļu muzejā, Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā, Talsu novada muzejā, Valsts Tretjakova galerijā (Maskava, Krievija), citos muzejos un privātkolekcijās.

Mirusi ceturtdien, 2020.gada 4. jūnijā.

***

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne par I. Dobrāju:

“Mākslinieces glezniecība ir tuva klasiskajai tradīcijai – tajā skatāma smalki izkopta meistarība, tēmu un satura vienkāršība, harmonija. I. Dobrājas daiļrade ir reālistiska, balstīta latviešu klasiskajai mākslai raksturīgajā tonāli telpiskajā glezniecībā. Māksliniece glezno galvenokārt ziedus, klusās dabas, aktus un figurālas kompozīcijas. Tajās dominē mājas interjeros, virtuvē, lauku darbos vai kopā ar bērniem atainotas sievietes, kuru ārējo veidolu raksturo spēcīgas, noapaļotas formas.”

***

Mākslas zinātnieks Māris Brancis par mākslinieci:

“Klusajā dabā viņa izmanto parastus traukus un ziedus, kas mums ik dienas ir apkārt un kas Intas interpretācijā kļūst aristokrātiski izsmalcināti. Arī plikņi – jaunās, rūbeniski apaļīgās meičas, kuras vēl neapjauš sava kailuma grēcīgo dabu, un nobriedušas sievietes, kuru miesu kārdinošais kuplums asociējas ar dzīves lekno pilnasinību, – tēloti ikdienišķās nodarbēs, piemēram, mazgājam kājas uzsvērti vienkāršā vidē. "

I. Dobrāja par sevi:

“Es ilgi sēžu, skatos un vērtēju. Palasu avīzi un skatos atkal. Es saskaņoju un noskaņoju katru gleznu. Jo gatavāka tā top, jo darba process kļūst lēnāks. Man ir svarīga arī darba iekšējā noskaņa. Bet kāda tā būs, es zinu jau pašā sākumā. Pārsvarā gaiša un silta.”