Arvīds Pumpurs, zemnieka un sīkamatnieka dēls, dzimis Ikšķiles pagasta «Pumpuros». Pēc Madlienas pamatskolas beigšanas viņš strādā zemes darbus, piekopj arī celtnieka amatu. Uz tālbraucēju kuģiem pavadītie divi gadi, iepazīšanās ar Eiropas un Āfrikas zemēm ver plašāku garīgo apvārsni un modina ilgas pēc izglītības. No 1930. līdz 1939. gadam Arvīds Pumpurs studē arhitektūru, paralēli strādājot būvuzņēmēja Neiburga kantorī. Kopš 1936. gada viņš sadarbojas ar profesoriem A. Krūmiņu un K. Bikši, projektē un ceļ dzīvojamās ēkas Alūksnē, Rīgā un Jelgavā. Sākoties karam, A. Pumpurs evakuējas uz Jaroslavļas apgabalu, tad Latviešu divīzijas rindās aizstāv Maskavu, tiek smagi ievainots un kontuzēts kaujās pie Starajas Rusas. Pēckara posmā A.Pumpura pieredze un radošā aktivitāte izvirza viņu vadošos amatos Rīgas pilsētas labiekārtošanas pārvaldē, Komunālās saimniecības ministrijā, LVU un projektēšanas institūtos. 1966. gadā veselības stāvokļa dē| aktīvā profesionālā darbība jāpārtrauc. Bet tas ir sākums jaunam darba cēlienam, top notikumiem bagātās dzīvas atmiņu lappuses un Arvīda Pumpura lielais mūža un sirds darbs - Latviešu strēlnieku tapšanas un kauju gaitu vēsture. Nu darbs ir padarīts, nemiers un steiga pārtop mūžīgā mierā dzimtās zemes Lielvārdes kapsētā. Būdams zars no dzejnieka Andreja Pumpura dzimtas žuburotā koka, Arvīds Pumpurs jutās cieši vienots ar savu tautu tās centienos un cerībās. (Literatūra un māksla, 1988)