Jelgavas teātra aktieris Jānis Feldmanis, kurš šovakar svin savas skatuves darbības 15 gadu atceri, ir simtprocentīgs jelgavnieks. Te viņš dzimis, te viņš dabūjis pirmo pērienu, tepat viņš kopā ar citiem zēniem darījis nerātnības un tepat arī izaudzis. Tikai vienā ziņā viņš pret Jelgavu nogrēkojies: — visām jelgavniecēm viņš pagriezis muguru un savu dzīves biedreni izvēlējies Ventspilī. Bet tur nu vairs nekā nevar darīt... Nebūtu uznācis pasaules karš, droši vien Jānis Feldmanis nekad arī nebūtu palicis neuzticīgs Jelgavai, jo viņš jau bija paspējis pieņemt vietu bijušajā krievu kamerālpalatā, bet kara vētras viņu kopā ar citiem ierēdņiem aizmeta uz Vitebsku un pēc tam uz Tulu. Tur aizklīdušie latvieši parasti turējās kopa, un viņu pulkā bija arī mūsu Feldmanis. Lai gūtu līdzekļus trūcīgo bēgļa atbalstīšanai, latvieši, sabiedriskā darbinieka Pāvila Gruznas
vadībā šad un tad uzveva pa ludziņai, un pirmā loma, ko nācās veikt Feldmanim, bija Langenšeids, Rozenova drāmā "Ogļraktuves". Sekoja arī citas izrādes, un tās padarīja Feldmani par aktieri. Viņš novērsās no ierēdņa darba, lai sekotu citiem centieniem, citiem mērķiem. Viņam nepietika vairs ar bēgļu komitejas rīkotām izrādēm, bet viņš sāka piedalīties ari Tulas pilsētas (krievu) teātrī, sākumā, protams kā statists. Lai tomēr iegūtu kaut cik skaidrāku sajēgu par teātra būtību, mērķiem un pienākumiem, viņš Tulā apmeklēja Maskavas Dailes teātra aktrises Halutinas dramatiskos kursus, kurus tomēr neizdevās nobeigt, jo radās izdevība atkal atgriesties Jelgavā. Mājās pārbraucis, viņš 1918. gadā iepazinās ar Jelgavas sabiedriskiem darbiniekiem Frici Kriņģeli un Kārli Rūsu, kuri bija nodomājuši vācu okupācijas laikā sarīkot Jelgavā kādu latviešu teātra izrādi. Tas arī izdevās, un teātra darbinieku pulciņā bija arī Jānis Feldmanis. Tikko nodibinājās Jelgavas latviešu biedrības teātris, Feldmanis iestājās tur kā aktieris un nostrādāja tur līdz 1926. gadam, pēc kam divas sezonas nospēlēja Ventspilī. Tanī laikā tad viņš arī atrada savu dzīves biedreni. Pēc diviem "svešniecības" gadiem viņš atkal atgriezās Jelgavā un palicis šejienes teātrim uzticīgs līdz pat šai dienai. Te mēs viņu esam skatījuši visdažādākajās lomās un esam viņa spēlei veltījuši daudzus jūsmīgus aplausus.

Avots: Zemgales balss, 16.04.1937