Ernsts Ūdris - ziņu par šo čekistu ir saglabājušās maz, taču pietiekami, lai ar pilnu atbildību teiktu, ka viņš ar savu parakstu un rezolūciju - "nošaut!" ir nāvē sūtījis simtiem nevainīgu cilvēku, kuriem bija nelaimējies juku laikos pēc boļševiku nākšanas pie varas Padomju Krievijā gadīties ceļā, šajā gadījumā konkrēti - Jaltā.

Ūdris ir pats piedalījies cilvēku šaušanā. Starp viņa upuriem 1920.gada 20 decembrī bija paralizētā, 75 gadus vecā kņaziene Nadežda Barjatinska, kuru aizvilka uz slepkavības vietu invalīdu ratiņos, piesietu aiz mašīnas, kā arī viņas, grūtniecības stāvoklī esošā, meita Irina, znots Sergejs Maļcovs un znota tēvs Ivans Maļcovs.

Daudzos avotos ir nostiprināta ziņa, ka 1938.gadā, kad Ūdris strādāja jau PSRS Prokuratūrā, tās vadītājs Andrejs Višinskis pašu Ūdri līdzīgi nodeva komunistu veidotajam nāves konveijeram nošaušanai kā dzimtenes nodevēju, kurš esot pārcenties likvidējot cilvēkus. Tā no nesodīta varmākas viņš transformējās par "to laiku" sistēmas represiju upuri. 

Iespējams, ka kaut kas tāds notika, taču Ūdris izkļuva sveikā un jau vēlāk Latvijas presē ir šāda ziņa:

Rīgas Balss, Nr.158 (08.07.1967) ir nekrologs Ernestam Ūdrim (20.6.1894. Ropažu pag.-5.7.1967). "1918.gada maijā viņu nosūtīja darbā uz Viskrievijas Ārkārtējo Komisiju. Viņam piedaloties, tika likvidēti kontrrevolucionārie dumpji Vjatkas un Tveras guberņās, Vrangeļa armijas atliekas un kontrrevolucionārās bandas Ukrainas dienvidos un Krimā."  

Tā lūk! 

Pēc kara viņš paspēja pabūt dažādos atbildīgos amatos - bijis Uzbekijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs, PSRS AP juridiskās pārvaldes priekšnieks, strādājis LVU Juridiskajā fakultātē, piedalījies civillikuma, civilproca un ģimenes kodeksu izstrādē. ir vērts pievērst uzmanību viņam veltītā nekrologa parakstītājus - visas LPSR vadošās personas.