Miris pēc traumas, lidmašīnai neveiksmīgi piezemējoties Spilves lidlaukā.

E. Burtnieks dzimis 1898. gadā Limbažos zemnieka ģimenē. leguvis vidējo izglītību, viņš aizbrauc uz Petrogradu, kur beidz medicīnas institūtu un vairāk nekā trīsdesmit gadus strādā par ārstu un pedagogu. Pēc Lielā Tēvijas kara viņš vada katedru Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē, bet kopš 1950. gada rudens ir Rīgas Medicīnas institūta direktors. Šajā darbā E. Burtnieks parādīja sevi kā talantīgu organizatoru un zinātnieku. Profesors E. Burtnieks sarakstījis daudz zinātnisku darbu par plaušu tuberkulozi un citām slimībām. Par nopelniem Padomju Dzimtenes labā profesors E. Burtnieks bija apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni un ordeni «Goda zīme». E. Burtnieks šķīrās no mums pašā sava talanta briedumā.

Avots: Padomju mediķis, 28.06.1958

Tajā pat laikā laikraksts "Latvija" nāk klajā ar rakstu, kura virsraksts ir "Vēl viens čekists beigts": "Cīņa ziņo, ka 20. jūnijā 60 gadu vecumā miris Rīgas medicīnas institūta direktors Ernests Burtnieks. Viņš bijis arī PSRS medicīnas zinātņu akadēmijas korespondējošais loceklis, LPSR nopelniem bagārtais zinātnes darbinieks, pedagogs, doktors un profesors. Raksturīgi, ka negaro nekrologu parakstījuši vienīgi pašmāju komunisti — partijas un valdības augstākie funkcionāri, arī sēru vēstis ievietojušas valsts un Rīgas pilsētas dažādas institūcijas, bet nav neviena atvadu vārda no viņa kolēgām — ārstiem un medicīnas institūta mācības spēkiem. Ernesta Burtnieka personā ir darīšana ar vienu no skandalozākām figūrām okupētās Latvijas vēsturē. Gan dzimis Latvijā, viņš mūža lielāko daļu pavadījis Pad. savienībā, kur 1942. g. iestājies komunistu partijā. Kā Cīņa piebilst, „plašo ārstniecisko, zinātnisko un pedagoģisko darbu E. Burtnieks apvienoja ar parttjas, padomju un sabiedrisko darbu." Aiz šī formulējuma slēpjas fakts, ka E. Burtnieks bijis ilggadīgs čekas censonis un kā tāds pēc kara nozīmēts darbam Latvijas universitātē. Viņš jau 1946./47. g. tur izspiedis doc. Vīganti, ieņemdams tās vietu un, toreiz vēl būdams bez kādiem tituliem, kļuvis par terapijas katedras vadītāju. Viņa nopelni čekas darbā tēvijas kara laikā drīz pavēruši ceļu arī uz zinātniskiem grādiem un amatiem. Kā uz burvju mājienu kļuvis par docentu, E. Burtnieks nozīmēts par medicīnas fakultātes dekānu prof. Stradiņa vietā, iegūstot arī profesūru. Ar viņa stāšanos šajā amatā, kas padomju iekārtā ir vairāk administratīva nekā zinātniska rakstura, kur nopietnas medicīniskas zināšanas nav vajadzīgas, sākušās arī studentu vajāšanas Latvijas universitātes medicīnas fakultātē. Tās turpinājušās arī pēc 1950. g., kad šī fakultāte pārkārtota par Rīgas medicīnas institūtu, kuras direktors kļuva E. Burtnieks. Uz viņa ierosinājumu, rūpīgi pārbaudot iestāju eksāmenu laikā studentu rakstītās biogrāfijas, daudzi no tiem apcietināti un izsūtīti, piespriežot augstus soda mērus par piederību vai nu Latviešu leģionam, bij. Latvijas jaunatnes organizācijām vai par sakariem ar piederīgajiem ārzemēs."