Suitu tautas muzikants - kokles spēles virtuozs, dūdinieks, taures un āžraga pūtējs, kokļu darinātājs, kā arī tautas paražu un tautasdziesmu teicējs.

Dzimis Alsungā Kaupu mājās.

1912. gadā viņš pārceļas uz Vecpils pagastu un dzīvo Graviņu mājās. Strādājot Vecpils muižā par kalpu, apguvis arī ratnieka un galdnieka amatus. 1934. gadā P. Korāts pārceļas uz dzīvi Aizputē, bet pēc tam dzīvo Durbes Puķukalnu mājās dēla Miķeļa Korāta ģimenē. P.Korāts mirst 1957. gada 15. aprīlī Rīgā. Viņš apglabāts Durbes kapos.

Seno tautas mūzikas instrumentu gatavošanas gudrību viņš pilnība apguvis, strādājot Vecpils muižā: «... toreiz bieži gāju klausīties dziesmas pie vecā Poriķa, liela spēlmaņa. Viņš man uzdāvināja mazu kokli, iemācīja uz tās spēlēt. Kad man ievajadzējās lielāka instrumenta, viņš iedeva man izmērus un teica, lai pamēģinot pats izgriezt.» No tā laika daudzas kokles gājušas caur P. Korāta rokām. Mēģinot izvilināt no instrumenta labāku skanējumu, viņš daudz eksperimentēja. Ir grūti atrast P. Korāta mantojumā pilnīgi vienādus instrumentus.

P. Korāta kokļu un tām sacerēto dziesmu skanējumu vairākkārt pierakstījis E. Melngaills, kurš viņu apciemoja Alsungā, Vecpilī, kā arī P. Korātam viesojoties Rīgā. 1918. gada vasarā Aizputē P. Korātu apmeklēja pirmā Latviešu tautas instrumentu orķestra mūziķi. Toreiz tā vadītājs S. Krasnopjorovs vienu no P. Korāta koklēm izvēlējās saviem eksperimentiem. Arī citi Korātu dinastijas pārstāvji bija koklētāji un kokļu darinātāji.

1900. gadā Alsungas pagasta Dunduru mājās dzimušais P. Korāta dēls Matīss Korāts līdztekus kokles spēlei apguva arī to darināšanu. Viena no tām glabājas Liepājas vēstures un mākslas muzejā. Meita Anna kopā ar māti, brāļiem un māsām dziedājusi tēva ansamblī, kurš uzstājās dažādos sarīkojumos, piedalījās dziesmu svētkos.

Avots: Komunists, 23.01.1982