Eduards Paegle (arī Edvards Paegle) bija etnogrāfs, latviešu tautas lietišķās mākslas pētnieks un popularizētājs.

Dzimis Rūjienā 1876. gada 26. jūlijā.

Darba gaitu sākumā strādājis vairākās vietās ārpus Latvijas - bijis ierēdnis Igaunijā, tulks Rostovā pie Donas u.c.

Rīgā atgriezies 1903. gadā. Šeit līdz Pirmajam pasaules karam nodarbojās galvenokārt ar svešvalodu mācīšanu. 1904. gadā E. Paegle izdeva brošūriņu angļu sarunvalodas apguvei.

1908. gadā izveidoja Rīgā valodu kursus. Šajā gadā izdeva mācību grāmatu vācu valodā ar latviešu – igauņu – krievu val. vokubulāriju.

1910. gadā papildus valodu kursiem izveidoja komerczinību kursus, bet 1912. gadā E. Paegles sieva Alma Paegle izveidoja daiļamatniecības kursus.

Pirmā pasaules kara laikā mācību iestādes tika pārcelta uz Maskavu, tur 1918. gadā revolucionārais tribunāls konfiscēja visu to inventāru.

Latvijā Paegles atgriezās 1920. gadā.

E. Paegle bija aizrautīgs vēstures un  tautas lietišķās mākslas pētnieks un popularizētājs.

Pēc Raiņa nāves viņas trimdas mītnē Kastaņjolā uzstādīja piemiņas zīmi.

1923. gadā ar dzīvesbiedri nodibināja tautas mākslai un senatnei veltītu mēnešrakstu „Latvju Saule”, kas tika izdots līdz 1931. gadam. Pēc tam vienu gadu izdeva mēnešrakstu „Zemkopju Saule".

Ar eksponātiem un lekcijām piedalījās tautas mākslas izstādēs ārzemēs. Arī pats rīkoja vairākas lietišķās mākslas izstādes Rīgā.

1926. gadā ar Kultūras fonda atbalstu devies pētnieciskā braucienā uz Poliju.

1928. gada Prāgas kongresā, Tautas Savienības Starptautiskās intelektuālās sadarbības komisijas aicināts, nolasīja referātu par latviešu tautastērpiem.

Šajā laikā izveidoja privātu muzeju - Latvijas saules muzeju.

1930. gadā pēc Rīgas pilsētas valdes aicinājuma sakārtoja un aprakstīja pilsētas monētu kolekciju.

1934. gadā sāka strādāt Iekšlietu ministrijā.

Tika iecelts par Bērnu draugu biedrības vadītāju. Izveidojis rokdarbu darbnīcu, nelielu muzeju, rūpējās par bērnu vasaras nodarbēm. Šim nolūkam biedrībai ieguva lauku māju Garozas pagastā, kam deva nosaukumu „Zemdari”.

1935. gadā bija ierēdnis Sabiedrisko lietu ministrijā. Šajā laikā izdeva grāmatu „Latviešu tautas māksla”.

1939. gadā izdeva grāmatiņu "Latvju rakstu ābecīte".

Pēc okupācijas 1940. gadā Paegļu izveidotais Latvijas saules muzejs tika nacionalizēts. 1941. gadā, padomju karaspēkam atkāpjoties, ēka, kurā darbojās muzejs un atradās Paegļu ģimenes iedzīve, tika nodedzināta.

1944. gadā Paegļi devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur E. Paegle izdeva rakstu krājumu „Latvju rakstu krāja” un brošūriņu „Celaine”.

Aktīvi darbojās gan kā tautas mākslas speciālists, gan kā antikomunists.

Publicējis aptuveni 100 vēstules angļu laikrakstos.

Miris 1960. gada 1. aprīlī Lorā pie Vircburgas, Vācijā.