Dzimis Krievijā, miris Ontario.

Skolas gaitas vadītas Latvijā, Krustpilī un Jēkabpilī. Māksliniecisko izglītību ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā; obligātā kara dienesta laikā beidzis arī Latvijas kara aviācijas skolu. Ar saviem mākslas darbiem Otto Grebže ievērību ieguvis jau bēgļu gaitās Vācijā, kur Hanoveras mākslas izstādē saņēmis militārās pārvaldes balvu un tās atbalstā Osnabrikā iekārtojis arī glezniecības studiju, galvenokārt kara invalīdiem.

Otto Grebže bija viens no pirmajiem pēckara latviešu ieceļotājiem Kanādā, kur ieradās jau 1947. gadā kā "Ontario Hydro" darba līguma strādnieks. Tomēr priekšniecība pēc nedaudziem mēnešiem atklāja, ka jaunajam "būvstrādniekam" daudz lielāka veiksme ar otu nekā ar lāpstu. Tā sākās Otto Grebžes Ontario provinces ceļojumi ar uzdevumu gleznās iemūžināt elektrisko spēkstaciju būvi, gatavās celtnes, dažādas telpas un arī ievērojamāko vadītāju portretus.

Tā sākumā paredzētais līguma gads izvērtās par trīsdesmit gadus ilgu ražīgu mākslinieka darba posmu. Šajā laikā viņš pievērsies lielformāta gleznojumiem, kas izvietoti dažādās valdības ēkās, sabiedriskos centros un pat Kanādas namā Londonā, Anglijā. Arī LNAK izvēlējās Otto Grebžes gleznu kā dāvanu kādreizējam latviešiem labvēlīgajam Kanādas ministru prezidentam Dž.Dīfenbekeram. Labie panākumi "Ontario Hydro" un vēlāk Ontario ceļu departamentā māksliniekam deva iespēju atbalstīt un sekmēt arī latviešu sabiedrisko dzīvi un nacionālos pasākumus. Kā paliekams piemineklis Otto Grebžes darbam ir pēc viņa meta veidotā brīvdabas baznīca Sv. Andreja ev. lut. latviešu draudzes lauku īpašumā "Sidrabenē", ko ilgus gadus rotāja arī viņa brīvdabas skatuves dekorācija — lauku sētas improvizācija.

Latviskā labsirdībā mākslinieks ar saviem darbiem un līdzekļiem ievērojami sekmējis Latvijas brīvības darbu, nacionālos centienus un jaunatnes pasākumus. Mūža devums — vairāk par 3000 gleznām, rīkotas vismaz 60 patstāvīgas izstādes. Perisaundas Otter ezera klinšainā krastā viņam bija iekārtota skaista mājvieta ar atsevišķu mākslas darbnīcu un galeriju. Tā bija vieta, kur bieži pulcējās draugi un cienītāji, vienmēr baudīdami ievērojamā latviešu mākslinieka un dedzīgā patriota sirsnīgo viesmīlību. Neraugoties uz to, Otto Grebžes personīgais dzīves stāsts slēpj arī traģiskas notis, zināmu vilšanos un reizēm arī skaudības saltums. Savā vientuļnieka dzīvē viņš bija kā savrupceļa gājējs, kas apzinājās savu mērķi, savu varēšanu un kalpošanu Latvijas brīvībai. Latviešu sabiedriskajā dzīvē Otto Grebže bija pārliecināts LNAK atbalstītājs un arī pārstāvis Perisaundā, tāpat ar sirds degsmi piedalījies TLB darbā, atbalstīja DV pasākumus, latviešu skolas un jaunatni, savas draudzes garīgo dzīvi un līdzīgus pasākumus.

Mākslinieka Otto Grebžes izvadīšana pēdējā gaitā notika 5. septembrī Toronto, sēru aizlūgumu vadīja māc. A. Celms. Milda Matīsa uzsvēra, ka Otto Grebžes lielākās mīlestības bija māksla un latvietība. To liecināja arī viņa pēdējā vēlēšanās — ziedu vietā ziedot PBLA Brīvības fondam un atvestos ziedus pēc viņa pārpelnošanas novietot pie prezidenta K. Ulmaņa pieminekļa Jorkas kapsētā (šo vēlēšanos izpildīja mac. A.Celms). Par mākslinieka Otto Grebžes aiziešanu mūžībā sēro māsa Irma Reinholda, brālēna meita Māra Veilande ar ģimeni, kupls draugu pulks, latviešu sabiedrība un mākslas cienītāji.

Avots: Latvija Amerikā, 15.12.1956

           Laiks, 30.09.1992