Valdis Zariņš mācījās vijolspēli Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie Izraila Abramisa, Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā pie Jakova Targonska, un arī Ļeņingradas konservatorijas aspirantūrā.

Ģimene

Sieva - pianiste, komponiste un pedagoģe Ieva Zariņa.
Dēls - Juris,
Meita - Ilze, Liepājas simfoniskā orķestra koncertmeistare 
Māsa - Aija Vikmane-Krasta 

Jau studiju gados Valdis Zariņš uzstājas kā solists ar Radio orķestri un sniedza solokoncertus Latvijā. No 1963. līdz 1967. gadam viņš spēlē Filharmonijas stīgu kvartetā, no 1967. līdz 1969. gadam bija LNSO mūziķis, no 1969. līdz 1975. gadam – Filharmonijas kamerorķestra koncertmeistars, no 1976. līdz 1999. gadam – LNSO koncertmeistars (amatā līdz 2001. gadam) un no 1995. līdz 1999. gadam – Bergenas Filharmoniskā orķestra koncertmeistars un kamermūziķis. Bija arī JVLMA emeritētais profesors un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

Kaut arī LNSO un savulaik arī Latvijas Filharmonijas kamerorķestris varēja lepoties ar fenomenālu visaugstākās klases koncertmeistaru Valda Zariņa personā, viņš visupirms bija ievērojams solists un kamermūziķis, informēja LNSO redaktors Orests Silabriedis.

Koncertu afišas un Latvijas Radio fonotēka glabā ziņas par neskaitāmiem koncertiem, ko Valdis Zariņš spēlējis ar dzīvesbiedri pianisti Ievu Zariņu un citiem kamermūziķiem, ar lielākiem un mazākiem orķestriem Leonīda Vīgnera, Vasilija Sinaiska un citu meistaru vadībā.

Kopā ar LNSO Valdis Zariņš bijis solists visplašākā diapazona repertuārā – sākot ar Bēthovenu, Brāmsu un Bartoku un beidzot ar Butānu, Ivanovu un Kalsonu, viņš spēlēja klasiķa Mocarta un modernista Pones koncertus, un klausītāji atceras Valda Zariņa solo arī Čaikovska, Sibēliusa, Vītola, Žilinska un citu komponistu opusos. Viņš daudz uzstājies Krievijā, Bulgārijā, Francijā, Portugālē, Spānijā, Vācijā un citviet.

Par leģendāro solosniegumu Romualda Kalsona Vijolkoncerta atskaņojumā Minhenes festivālā “Europa Musicale” Valdis Zariņš saņēma savu pirmo Lielo mūzikas balvu, savukārt otro Lielo mūzikas balvu vijolnieks saņēma par Kalsona Vijolkoncerta, Vaska Vijolkoncerta “Tālā gaisma” un Adamsa Vijolkoncerta atskaņojumu izcilā mākslinieciskā kvalitātē, kā arī par latviešu komponistu mūzikas un Latvijas atskaņotājmākslas popularizēšanu pasaulē.

Kritiķi par Valda Zariņa spēli teica – iedzimta muzikalitāte, izlīdzināts, pilnskanīgs tonis, atraisīts, izteiksmīgs frāzējums, spoža virtuozitāte, personības strāvojuma caurausts stils, emocionalitātes un intelekta apvienojums.

Kolēģi, kam bija laime strādāt ar Valdi Zariņu orķestrī, atceras viņa fenomenālo dzirdi, spēju magnētiski un nemaldīgi vadīt gan grupas, gan visa kolektīva saspēli, erudīciju, vienkāršību un arī viesmīlību slavenajos pirmo vijoļu grupas vakarēšanas svētkos, kas savulaik bija tradīcija. Daudziem viņš bija kā otra profesionālā augstskola.