Gleznotāja, literāte un daiļamatniece Berta Saulīte - Geistaute dzimusi Aucē (Tukuma apriņķa Lielauces (Vecauces) pagastā) 1898. gada 2. septembrī (pēc vecā stila - 21. augustā) Mazajā krogā, jo naktī viņu jaunuzceltajās mājās Auces nomalē izcēlās ugunsgrēks. Ģimene tikko tajās bija iekārtojusies uz dzīvi. Tēvs ar pārējiem bērniem bija aizbraucis pie savas māsas uz Kukarzu mājām godībās, bet māte viena pati palikusi mājās.

Berta ir jaunākā atvase 5 bērnu ģimenē. Bertas brāļi un māsas: Augusts, Frīdis, Līna, Alma.

Tēvs: Vilis Saulīte, aku un pumpju amata meistars, kurš nomirst tieši Bertas pirmajā dzimšanas dienā.

Māte: Katrīna Saulīte, dzimusi Kūliņa.

Bertas bērnība paiet braukājot no Auces pie radiem uz Jelgavu  un Rīgu. Viņa mācās Vecauces pamatskolā, pēc tam tā sauktajā Krievu skolā.

1914. gadā, iesākoties 1. pasaules karam, Berta aizbrauc uz Pēterpili. Brālis Augusts drīz viņu aizved uz baleta skolu. Par balerīnu viņa ļoti kāro kļūt jau no bērnības, ciemojoties pie Rīgas radiem. Baleta skolā sekmes viņai bija teicamas, bet pēc kāda pusgada viņa samežģī pēdas locītavu. No balerīnas sapņa jāatsakās uz visiem laikiem.

Viņa iestājas Dobroģējevas rokdarbu skolā, ko beidz ar uzslavu - rokdarbu skolotājas diplomu ar zelta maliņu. Ziemās, dzīvodama Pēterpilī, viņa mācās gleznošanu spējīgā zīmētāja un izcilā ilustratora prof. Dmitrija Kardovska (1866-1943) studijā. Viņš atzīst, ka Bertai ir labas krāsas un talants.

Vasarās viņa apciemo radus dažādās Krievijas pilsētās. Ja ir izdevība, apmeklē muzejus, kur vēro lielmeistaru gleznas. Viņa personīgi pazinusi izcilo gleznotāju Iļju Repinu (1844-1930). Bertu ļoti ietekmē tā laika reālisms glezniecībā.

Kad brāli Augustu pārceļ darbā uz Somiju, Berta atrod darbu Muzikālajā drāmas teātrī, vēlāk Mazajā teātrī, dekorāciju darbnīcā. Kā trešā dekorāciju gleznošanas palīdze viņa sāk ar audeklu piegriešanu līdz var jau audeklus krāsot pēc meistara meta. Dekorāciju darbnīcā Berta vēro kā katrs mākslinieks glezno. Galvenais dekorators ir izcilais grafikas meistars un ļoti apdāvinātais dekorāciju gleznotājs Aleksandrs Benuā (Benoit, 1870 - ?).

Pēc oktobra revolūcijas 2 gadus viņa studē glezniecību Pēterpils mākslas skolā. Daudzus māksliniekus, arī Bertu Saulīti mobilizē restaurēt izlaupīto un izdemolēto cara Ziemas pili. Viņai jāsalabo un jāatjauno Krievijas valdnieku un aristokrātu statujām saplēstos un bojātos tērpus.

Pēterpilī viņa paliek līdz 1920. gadam. Šie gadi ir neaizmirstami nozīmīgi, kur varēja uzzināt paaudžu paaudzēs sakrātās zināšanas, kas daļēji tika atklātas studentiem.

Atgriezusies Latvijā, viņa apmetas pie vecākās māsas Līnas, kas mantojusi un pārvalda 7 īres mājas Rīgā un vasarnīcu Rīgas jūrmalā un Meža parkā. Daļa no mantojuma pienāktos arī Bertai. Berta dzīvo māsas Līnas ģimenē, neko nedarīdama. Viņa nedrīkst ieminēties par mākslas studiju beigšanu, māsa iesaka mācīties kaut ko prātīgu, piem. par vecmāti. Berta bieži apmeklē teātrus un sāk zīmēt rokdarbu veikaliem paraugus izšuvējām un dāmu modes veikaliem kleitu modeļus. Kāda salona īpašniece, Bertai nezinot, sākusi reklamēt, ka šos modeļus zīmējot izcila Francijas māksliniece. Berta sadarbību pārtrauc.

Berta Saulīte atsāk nodarboties ar daiļamatniecību. Viņa no krāsaina kaļķakmens darina pūdertrauciņus un rotu kastītes. Par šiem darinājumiem žurnāls Atpūta ievieto ilustrētu rakstu. Tā kā šāda nodarbošanās dzīvoklim ir pārāk putekļaina, viņa pievēršas dzintara apdarei, gatavojot amuletus. Viņas dzintara darinājumus godalgo Tūrisma biroja piemiņlietu sacensībās, un Bertu uzņem daiļamatniecības savienībā. Godalgas saņemot, viņa iepazīstas ar savu nākamo vīru, Miķeli Geistautu (dz. 15.12.1910. Rucavas pag. "Jaunģeistautos" - m. 17.07.1992. Sentpolā, ASV), kurš tolaik ir dabaszinātņu students un tautisku koka figūriņu griezējs un dzintara intarsiju šķīvju gatavotājs.

Vācu okupācijas laikā viņa vada Miķeļa Geistauta mākslas un piemiņlietu veikalu. Pēc tā slēgšanas Geistautu un citus māksliniekus iesaista kara karšu zīmēšanas birojā. Berta Saulīte strādā kara karšu spiestuvē. 1944. gada jūnijā visu kara karšu iestādi pārceļ uz Brombergu Polijā. 1945. gada ziemā latviešu mākslinieku grupa tur sarīko izstādi. Frontei atkal tuvojoties, kara karšu iestādi pārceļ uz Čehoslovākiju. Karam beidzoties, Berta Saulīte un Miķelis Geistauts aiziet kājām uz Vāciju. Kādu laiku viņa māca daiļamatniecību Kārļa Skalbes ģimnāzijā, Valkas bēgļu nometnē, kā arī piedalās starptautiskās mākslas izstādēs Nirnbergā (1947) un Latviešu mākslas festivālā (1948).

Viņa apprecas ar Mikeli Geistautu un 1949. gada rudenī ieceļo ASV un apmetas Dvīņu pilsētā. Nokalpojusi galvotājam 4 stundas dienā, pārējo dienas daļu velta zināšanu atsvaidzināšanai glezniecībā. Daiļamatniecei Bertai Geistautei ir jau 50 gadu, kad viņa atkal ņem otu rokā - pēc 30 gadu pārtraukuma. Lai gan piecdesmitie gadi amerikāņu glezniecībā ir abstraktās mākslas ziedu gadi, viņa paliek uzticīga reālismam.

Galvotājs iepazīstina Bertu Geistauti ar kādu amerikāņu mākslinieci, kas viņu uzaicina piedalīties izstādē. Tā sākas viņas gleznotājas karjera. Pirmos 5 vai 6 gadus viņa sekmīgi piedalās tikai amerikāņu izstādēs. Par šīm izstādēm nav saglabātu katalogu.

Jau 1952. un 1953. gadā viņa piedalījusies ar dažām gleznām kopējā izstādē ar dzīvesdraugu, tēlnieku Miķeli Geistautu Dulutā, MN. Sākot ar 1955. gadu Berta Geistaute piedalās 20 dažādās grupu izstādēs.

Kad 1950. gadā nodibinās Latviešu apvienība Minnesotā (LAM), teātrī pirmajā iestudējumā R. Blaumaņa komēdijā No saldenās pudeles Berta Geistaute tēlo Ezerlauku māti.

LAM karoga meta sacensībā Bertas Geistautes metu komiteja pieņem bez grozījumiem, to viņa izšuj pildījuma tehnikā.

No Latvijas dodamies bēgļu gaitās Geistauti paņēmuši līdz vairākus simtus dažādas krāsas, lieluma un formas dzintara gabalus. 1960. gada 19. un 20 martā Latviešu ev.-lut. draudzes namā Minneapolē Berta Geistaute sarīko zemes un jūras dzintaru kolekcijas izstādi, sakārtojot tos grupās, kurām dod nosaukumus. Tie ir dažnedažādās krāsās, arī ar augu valsts pārakmeņojumiem un insektu ieslēgumiem.

Paiet 15 gadu intensīvā gleznošanas mācekles darbā (1950-1965), līdz Berta Geistaute iedrošinās sevi pieteikt kā gleznotāju ar pirmo patstāvīgo gleznu izstādi 1965. gada februārī Latviešu ev.-lut. draudzes namā un otru martā igauņu namā Minneapolē. Abās izstādēs 31 glezna eļļas tehnikā.

Berta Geistaute sarīko vēl 3 patstāvīgas izstādes Mineapolē 1969., 1975. un 1977. gadā, un, sākot ar 1965. gadu, 30 kopēji rīkotas izstādes ar tēlnieku Miķeli Geistautu dažādās pilsētās.

Viņas trešais sapnis ir literatūra. 1978. gadā viņa saraksta melodrāmu (biogrāfisko lugu) Pliknis. Melodrāmu izrāda LAM teātris Blūmingtonā un Čikāgā (iestudējis Minesotas Jaunatnes teātris Edg. Šulca režijā). Izdota 1979. gadā Blūmingtonā. 1980. gados top plašs romāns Zelta pilsēta aiz sudraba vārtiem.

Gleznotāja pati sakārtojusi un izdevusi savu gleznu monogrāfiju Mans mūža darbs mākslā (1986., 144 lpp.). Grāmatas teksts ir divās valodās - angļu un latviešu (angļu valodā to tulkojis Eižens Skurupijs). Tajā ir 49 krāsainas gleznu reprodukcijas un Latviešu Apvienības Minesotā (LAM) karoga attēli. Gandrīz puse ir attēli no 1970. gados darinātām gleznām. Tikai dažiem darbiem ir ievirzes uz ekspresionismu, ir arī viena otra simboliska glezna.

Plaša ir Bertas Geistautes tematika: viņa gleznojusi dzimtenes dabas ainavas, laukus, mežus, ūdeņus, puķes un ziedus, klusās dabas, tautiskos tematus, celtnes, žanrus, figurālas kompozīcijas, portretus. Figurālās kompozīcijās pārsvarā tēlota latviešu sieviete dažādās dzīves gaitās. Gleznu kolorīts bagāts ar toņu daudzveidību. Viņa nav jaunu ideju - neparastu sižetu, "modernas apdares" vai jaunu krāsu kombināciju meklētāja. Berta Geistaute nevēlas neko deformēt, vairot haosu. Viņas darbi izteic ideālistiskā reālisma gaisotni. Viņas krāsas ir klusinātas un harmoniskas. 

Berta un Miķelis Geistauti dzīvo  ģimenes mājā 9042 James Ave., So. Bloomington, MN 55431 USA. Mākslinieku Miķeļa un Bertas Geistautu māju pārdeva nekustamo īpašumu aģents Jānis Gagainis.

Mirusi 98 gadu vecumā 1997. gada 25. janvārī Minneapolis, Hennepin County, Minnesota, ASV. 

Mineapoles-St. Paulas ev. lut. draudzes dievnamā 29. janvārī notika sēru aizlūgums 98 gadu vecumā mirušajai gleznotājai un rakstniecei Bertai Geistautei. Aizlūgumu vadīja prāv. U. Cepure. No Čikāgas izvadīšanā piedalījās radiniece Rita Saulīte. Aizgājēja pārpelnota un urnu apglabās Rucavas kapos blakus dzīvesbiedram Miķelim Geistautam.

Latvijas Kultūras muzejā "Dauderi" Rīgā glabājas Ernas un Miķeļa Geistautu arhīvs - 39 vienības, kas dāvināts 1992. gadā. Kolekcijā ietilpst izstāžu katalogi ar zīmējumiem un ierakstiem, grāmatas, fotogrāfijas, laikrakstu izgriezumi.

Avoti:

1. Zirnītis, Edmunds. Bertas Saulītes - Geistautes mūža darbs mākslā. "Treji Vārti"  (01.01.1988.)
2. Laiks, Nr. 6 (08.02.1997.)
3. Laiks, Nr. 8 (22.02.1997.)
4. LARA'S lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība) (01.04.1980.)
5. Latvija Amerikā (08.02.1975.)
6. Latvija Amerikā, Nr. 12 (25.03.1978.)
7. Latvija Amerikā, Nr. 2 (10.01.1987.), http://newspapers.lib.sfu.ca/lat-1012/page-3
8. Latvija Amerikā, Nr. 9 (28.02.1987.)
9. https://www.ancientfaces.com/person/berta-geistauts/71702907
10. https://www.familysearch.org/search/film/104763977
11. https://www.familysearch.org/search/film/104763980
12. http://www.itl.rtu.lv/LVA/trimda1996/muzejs/muz13.htm
13. http://www.lelba.org/lv/box/news/svetritazvani2015dec.pdf