Dzimis 1911. gadā Grobiņā, kur tēvam piederēja rakstāmlietu un manufaktūras preču veikals. Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas Krievijā mira tēvs. Ģimene atgriezās Latvijā, bet pēc mātes nāves 1925. gadā gādību par bērniem uzņēmās mātes māsa. Pēc kuģu radio telegrāfistu kursu beigšanas Rīgā, strādāja Telegrāfa departamenta raidstacijā Zasulaukā, studēja Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē un 1942. g. ieguva inženiera elektriķa grādu vājstrāvas nozarē. Bija VEF tehniskais vadītājs radio aparātu būves nodaļā. 1944. gadā ar bēgļu laivu nokļuva Zviedrija un strādāja Karaliskās tehniskās augstskolas radio institūta laboratorijā. Bija Latviešu nacionālā fonda valdē un latviešu YMCA. Vēlāk Geteborgā strādāja "Jul Albrectson & Co" kuģu apgādes firmā pie dziļuma un zivju baru reģistrācijas iekārtu uzstādīšanas uz zvejas kuģīšiem. 1962. g. emigrēja uz ASV, kur strādāja savā specialitātē "Philco Ford" fabrikā. Firmas uzdevumā bija daudzos komandējumos Itālijā, Kanādā, vairākkārt Brazīlijā, arī pēc pensionēšanās. V. Fītiņš Filadelfijā nodibināja arī savu elektronisko uzņēmumu "VEF", izpildot tādus steidzamus un mazākus darbus, kurus lielās firmas neuzņēmās. V. Fītiņš bija ļoti aktīvs Filadelfijas latviešu baptistu draudzē, dziedāja draudzes korī un bija arī aktīvs Akadēmiskas vienības "Līdums" draugs. V. Fītiņu izvadīja māc. U. Ukstiņš no Bukskauntijas latviešu baptistu baznīcas uz vietējo kapsētu. Dziedāja draudzes koris, bet no "Līduma" atvadu vārdus teica V. Plampe.

Paliek sieva Ilga, trīs meitas -  Gundega (prec. Bērziņa), Zinta (prec. Zariņa), Ieva un dēls Kaspars un brālis Raimonds Zviedrijā. Viktors Baštiks bija viņa brālēns, bet Otīlija Fītiņa Baštika - tante.

Avots: Laiks, 12.10.1988