Rakstnieks, tulkotājs Kārlis Jēkabsons (arī Kārlis Jakobsons) dzimis 1879.gada 5.aprīlī Ogres pagasta “Skuķos” saimnieka ģimenē,

mācījies

Ogres pagastskolā (1889-95),

K.Millera privātajā reālskolā Cēsīs (1896) un

N.Mironova privātajā komercskolā Rīgā (1897-1902).

Studējis Rīgas Politehniskajā institūtā (1910 -12, 1914 -15). 

No 1915. līdz 1917.gadam dzīvojis Petrogradā un Pleskavā, kur strādājis laikrakstā „Dzimtenes Vēstnesis”. 1918.gadā atgriezies Rīgā.

Rakstījis un tulkojis dzeju. Pirmie dzejoļu krājumi: „Uz mūsu zemes” (1904), „Gaitniecības ceļš” (1905), „Uz aizlauzta zara”, „Pie meža ezera” (abi 1906). Intensīvi pievērsies arī liroepikai, kas sakopota krājumā „Dziesmas un balādes” (1907) un „Poēmas” (1909).

Episkā dzeja vāja, labākie darbi – balādes „Sniegbaltīte” (1906) un „Staburags” (1907). Jēkabsona lirikai raksturīgas dabas impresijas, izjusta mīlas dzeja. Vairāk nekā 100 Jēkabsona dzejoļu izmantoti par dziesmu tekstiem. Kārlis Jēkabsons rakstījis arī romānus un lugas. Tulkojis tādus literārus darbus, kā V.Vitmena „Zāļu stiebri”, Moljēra „Tartifs” (1908), P.Bomaršē „Figaro kāzas” (1922), I.Krilova fabulas, E.A.Po stāstus u.c. (Pseidonīms Roberts Skarga).

Kārlis Jēkabsons miris 1946.gada 1.aprīlī Ventspilī, apbedīts turpat, Meža kapos.

Avots: http://www.ocb.lv

Pēc trimdas periodikā publicēta raksta (skat. fragmentu fotogrāfijā) var noprast, ka viņš mēģinājis bēgt uz Zviedriju. Līdz ar to, viņa nāve var būt arī ne pārāk dabiska.