Irēna Lagzdiņa jaunībā gribējusi kļūt par medicīnas māsu un beigusi Rīgas 4. medicīnas skolu, taču 1959. gadā iestājās Dailes teātra 3. studijā. Pēc studijas beigšanas viņa gan nekļuva par aktrisi, taču visu savu mūžu bijusi saistīta ar teātra mākslu.

Vēl mācoties studijā, Irēna Lagzdiņa iestājās Maskavas Teātra mākslas institūta neklātienē un izmācījās par teātra zinātnieci. Turpmākajos gados viņa bijusi Operetes teātra literārās daļas vadītāja, vadījusi kultūras nodaļu laikrakstā "Cīņa", bijusi laikrakstu "Elpa" un "Brīvā Latvija" korespondente.

Kopš 1963.gada Irēna Lagzdiņa publicēja analītiskus rakstus, apskatus un skatuves mākslinieku portretus. Plašākas publikācijas lasāmas almanahā "Teātris un dzīve", žurnālos "Māksla", "Māksla Plus", "Teātra vēstnesis". Vēsturiski nozīmīgs ir I.Lagzdiņas devums, apcerot  Operetes teātra mākslinieku personības un lomas. Plaši raksti veltīti baletmesitarei Janīnai Pankratei un vairākiem aktieriem - Olgai Dreģei, Pēterim Liepiņam, Lilitai Ozoliņai, Astrīdai Kairišai. Irēna Lagzdiņa detalizēti pētījusi mūzikas vietu un nozīmi dramatiskā izrādē. Liels ir viņas ieguldījums rakstot par ārzemēs dzīvojošiem latviešu māksliniekiem, rakstniekiem Latvijas presē un popularizējot Latvijas kultūru trimdā.

"Daudz garīgā un dvēseles spēka ielikts grāmatā par aktrisi Olgu Dreģi, kurai Irēna devusi zīmīgu nosaukumu "Izslāpums". Tajā līdzās izvērstam un izteiksmīgam Olgas Dreģes radošā darba aprakstam nojaušamas arī pašas autores slāpes pēc teātra mākslas, viņas uzskati par aktiera darbu, kuru Irēna pazina un saprata ļoti labi. Mīlestība pret aktieri jūtama arī pēdējā viņas monogrāfijā "Lidojošā zirga mugurā", kurā izsekots aktiera Pētera Liepiņa ceļam Dailes teātrī. Irēnas Lagzdiņas devums latviešu teātra mākslā ir nozīmīgs un paliekošs," par Irēnu Lagzdiņu izsakās teātra zinātniece Silvija Geikina.