Dzimusi Sabilē, mirusi pēc 1990.g.

1917. g. martā partija uzņem Paldiņu savās rindās. Pēc Oktobra revolūcijas fabrikās organizē strādnieku sarkangvardi. Paldiņa iestājas gvardē par sanitāri.

1941.gadā padomju perioda "Darba sieviete" par viņu raksta laikam raksturīgā stilā: "leva Paldiņa nāk no strādnieku ģimenes, «mans tēvs bija slīperu cirtējs — viņa saka — un 1896. gads, kad es piedzimu Sabiles pilsētiņā, manai ģimenei, kurā bijām astoņi bērni, nozīmēja jaunas rūpes par mūsu izvilkšanu saulītē.» Ar devīto dzīvības gadu leva sāk ganu gaitas. Tas ir pirmais rakstura rūdīšanās posms. Ir visādi grūti, projām no mājas, izdabāt svešai mātei, nosargāt ganāmpulku un nereti saņemt saimnieces belzienus. Reiz saimnieces piekauta zilumos meitene aizbēg, bet māte atved viņu atpakaļ, lūgdama paciesties, nokalpot līdz rudenim, jo ko ziemā ēdīs, ja lauzīs līgumu. Un septiņas vasaras ir tādas. Trīs ziemas leva noiet Matkules pagastskolā, sešpadsmit gadus veca sāk strādāt par laukstrādnieci un 1915. g. pasaules kara jūklī, kad sabilieši bēg no kara briesmām uz Vidzemi, viņa kalpo pie Vidzemes lauksaimniekiem. Tā paša gada ziemā leva aizbrauc uz Harkovu, kur iestājas par riteņcentrētāju evakuētā Leitnera velosipēdu fabrikā. Te viņa sagaida 1917. gada februāra revolūciju. Viņas darba biedri, kurus sākumā lāga nevar saprast, kuri liekas «lepnāki» un «savādāki» par pārējiem ļaudīm, izrādās boļševiki no latviešu tā sauc. "Petinskij podraion". Viņi, savukārt, ievērojuši jauno strādnieci un uzņem to partijā. Starplaikā starp februāri un oktobri notiek visdažādākie strīdi starp boļševikiem un meņševikiem, no kuriem Paldiņa sākumā neko daudz nesaprot, bet pamazām gūst jēgu un līdz Oktobra sociālistiskai revolūcijai viņa jau zina, kurai pusei taisnība. lesākoties Lielajai Oktobra revolūcijai, Paldiņa ir strādnieku sarkanās gvardes sanitāre, brauc līdzi uz fronti. 1918. gadā balto bandas uzbrūk Harkovai, slimie un ievainotie evakuējas uz Saratovu. Te kara hospitālī kā sanitāre Paldiņa strādā līdz 1919. gadam, kad atkal pārceļas uz Harkovu, bet no turienes pa jaunu Deņikinam nākot, jāpārceļas uz Saratovu. Te viņa iestājas armijas ieroču fabrikā pie šauteņu remontēšanas. Šai fabrikā viņa ir pirmā sieviete, kas pieņemta darbā, viņai zināmā mērā nākas izturēt pārbaudījumu visu sieviešu vārdā, un viņa to iztur sekmīgi, jo pēc pāris nedēļām te sievietes sāk aizstāt vīriešu darba spēku. 1920. gadā boļševiku partijas pirmorganizācija komandē Paldiņu uz frontes 3 mēnešu politkursiem, kurus tā nobeidz sekmīgi, neraugoties uz vēl nepietiekošām krievu valodas zināšanām. Pēc kursu beigšanas viņa pārceļas uz Rostovu par turienes kara slimnīcas politvadītāju. Viņa meklē patstāvīgi pasniegšanas metodes. Vienīgais pieietamais stabilais materiāls ir boļševiku partijas programas projekts. To viņa liek skaļi lasīt sarkanarmiešiem, kopīgi iztirzājot, tādējādi reizē piesavinot arī valodas zināšanas. 1921. gadā, kad izbeidzās pilsoņu karš un likvidējās hospitālis, partija aicina Paldiņu guberņas komitejas daļā par sieviešu organizatori, no turienes viņu komandē mācīties uz Maskavu, kur Paldiņa nobeidz Rietumtautu komunistisko universitāti un atnāk uz Latviju nelegālā partijas darbā [1925.g.], lai atsvabinātu savu dzimteni no kakla kungiem un padarītu to brīvu un laimīgu, par kādu ir kļuvusi lielā Padomju Savienība. 1930. gadā levu Paldiņu buržujiskā Latvijas valdība apcietina un notiesā ar 5 gadiem spaidu darbos. Rīgas Termiņcietumā viņa nepārtraukti smok deviņus gadus. Kad beidzot levu atsvabina, tai neļauj dzīvot pilsētā, bet nometina uz laukiem policijas uzraudzībā. Paldiņa atkal strādā par laukstrādnieci un atjauno sakarus ar boļševiku partiju. Kad Sarkanā armija atsvabināja Latviju no kapitālistu ķetnām, tauta izrauga levu Paldiņu par brīvās Saeimas deputāti un ievēl Latvijas pagaidu Augstākā Padomē. Partija viņai uztic Ventspils apriņķa komitejas vadību, un Ventspils strādnieki viņu sajūsmā izvirza par kandidāti Visavienības Tautību Padomei."