Anna Priede (dzimusi 1920. gada 11. maijā, Petrogradā (Sanktpēterburgā), mirusi 2007. gada 2. septembrī Rīgā) bija Latvijas Nacionālās operas primabalerīna.

Strādājusi no 1937. līdz 1961. gadam, Anna Priede ir sava laika spožākā Latvijas baletdejotāja, Latvijas baleta leģenda, pazīstama ar savu ikonisko izpildījumu baletos "Gulbju ezers", "Romeo un Džuljeta", "Apburtā princese" kā arī citos, saņēmusi Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces un Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumus, kā arī Triju Zvaigžņu ordeni.

Bērnība

Anna Priede dzimusi 1920. gada 11. maijā, Petrogradā, viņas vecāki bija -pazīstams Rīgas pulksteņmeistars, juvelieris un saimnieka meita.

Annas māte sapņojusi par balerīnas karjeru, tādēļ pēc Oktobra revolūcijas ģimene pārvākusies uz Latviju, kur mātes sapnis ticis īstenots strādājot Liepājas operas baletā, savukārt sešgadīgā Anna pirmoreiz stājās publikas priekšā Meierbēra operā "Āfrikāniete".

Skolas gadi

Drīz vien Anna Priede sākusi mācības Helēnas Tangijevas-Birznieces (1929-1931), vēlāk Aleksandras Fjodorovas (1931-1932) studijā, tad Nacionālās operas baletskolā. Papildinājusies Parīzē pie Marijas teātra primabalerīnas Olgas Preobražanskas (1937).

Jau mācoties skolā, tika ievērots meitenes talants. Par Annu rakstīja gan latviešu, gan krievu prese. Jau pusaudžu gados meitene izpilda galvenās lomas Leo Delība baletā "Kopēlija" un Johana Štrausa baletā "Vīnes valsis".

1937. gadā Anna Priede beidz skolu. Izlaiduma koncertā jaunā baletdejotāja izpildīja vēlāk karjerā tik ļoti nozīmīgo "Odetas" lomu Čaikovska baletā "Gulbju ezers". Annai Priedei tika paredzēta spoža karjera.

Karjera

Jau drīz pēc skolas beigšanas Anna Priede pirmo reizi nodejoja baltā gulbja, Odetas lomu Latvijas Nacionālās operas baleta trupas sastāvā.

1951. gadā, kad dejotāja jau bija kļuvusi par Prima ballerina assoluta, kas ir augstākais tituls baleta trupā, Odetas lomai Annas Priedes repertuārā piebiedrojās arī Odetas, melnā gulbja loma. Balerīnas dejotā Aurora Čaikovska baletā "Apburtā princese" tika pieskaitīta pie pasaules labāko Auroru pirmā piecinieka. Viena no slavenākajām un pašai mīļākajām lomām Annai Priedei bija Džuljeta Prokofjeva baletā "Romeo un Džuljeta".

Priede bijusi bez partnera, bet trupas vadītājs Jevgēņijs Čanga nopētījis tikko teātrī ienākušo divdesmitgadīgo baletdejotāju Haraldu Ritenbergu un kādā mēģinājumā noprasījis: "Annu pacelt vari? Tātad dejosit kopā!"

Annas Priedes un Haralda Ritenberga duets ir viens no leģendārākajiem Latvijas baleta vēsturē, dejotāji ir vieni no izcilākajiem Romeo un Džuljetas lomu izpildītājiem. Māris Liepa, noskatoties baleta ģenerālmēģinājumu teicis, ka "Skatuves mīlestība savijās kopā ar dzīves mīlestību".

Ritenbergs bijis Annas Priedes pēdējā mīlestība, 1954. gadā abiem baletdejotājiem piedzimusi meita Alla Priede, kura arī kļuvusi par dejotāju. Balerīna bijusi arī izcila spāniskās un čigāniskās lomās, piemēram, Kitrijas lomā Ludviga Minkusa baletā "Dons Kihots", kurā slavenos 32 fuette dejotāja griezusi, it kā rotaļājoties, pat esot mūža piecdesmitgadē.

Bijusi precējusies ar baletdejotāju Leonīdu Freimani (06.04.1922 - 23.10.1982). Meitas - Ženija un Alla. Eiženija Anna Freimane ir izcila fotogrāfe.

Anna Priede devās pensijā 1962. gadā ar izrādi "Gulbju ezers". Dejotājas došanās pensijā bija pāragra. Toreizējā Latvijas Nacionālās operas vadība nav novērtējusi balerīnas ieguldījumu Latvijas baletā. Trupas administrācija pierunājusi vēl dejotspējīgo balerīnu doties pensijā. Šo lēmumu arī nevarēja novērst Annas Priedes stiprais balsts, baletmeistars Jevgēņijs Čanga.

Mūža noslēgums

Anna Priede aizgāja mūžībā 2007. gada 2. septembrī.

Kapavietā Meža kapos blakus vecāku kapa piemineklim A. Priedes piemineklī  iegravētais tēls atsauc atmiņā prīma balerīnu uz skatuves (varbūt Auroras tēlā).

2010. gadā klajā nāca režisora Roberta Rubīna uzņemtā dokumentālā filma "Ar sirsnīgiem sveicieniem… Anna Augustovna". Filmas pamatā izmantota Annas Priedes rakstītā autobiogrāfija un viņas vēstules. Annas Priedes stāstu par sevi papildina laikabiedru, kolēģu un meitu atmiņas.

Lomas

• Roze (J. Kalniņš, Lakstīgala un roze, 1938)
• Odeta - Odīlija (Čaikovskis, Gulbju ezers, 1944, 1951, 1962)
• Hēra, Esmeralda (Č.Punji, R.Drigo, Esmeralda, 1945, 1951)
• Valsis, Prelīde, Mazurka (F.Šopēns, Šopeniāna, 1934, 1945, 1958)
• Kitrija (Minkuss, Dons Kihots, 1941, 1945, 1951, 1960)
• Marija (B.Asafjevs, Bahčisarajas strūklaka, 1947)
• Laima (A.Liepiņš Laima, 1947)
• Aurora (Čaikovskis, Apburtā princese, 1948)
• Ļena ((M.Čulaki Jaunība, 1950)
• Lelde (Ā.Skulte, Brīvības sakta, 1950, 1955)
• Maša (K.Korčmarjevs Sārtais ziediņš, 1951)
• Sjumbikē (F.Jarulins Šuralē, 1952)
• Džuljeta (S.Prokofjevs, Romeo un Džuljeta, 1953)
• Pelnrušķīte (S.Prokofjevs Pelnrušķīte, 1953)
• Raimonda (A.Glazunovs, Raimonda, 1954)
• Žizele (Ā.Š.Adāns, Žizele, 1956)
• Medora, pas d'esclave (Ā.Š.Adāns, Korsārs, 1956)
• Annele (Štrauss, Pie zilās Donavas, 1957)
• Skaidrīte (J.Kalniņš Staburadze, 1957)
• Frīgija (A.Hačaturjans, Spartaks, 1960)
• Meitene (S.Rahmaņinovs, Simfoniskās dejas 1961)

Apbalvojumi

• Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (1951)
• Latvijas PSR Tautas skatuves māksliniece (1954)
• Staļina prēmija (1951)
• Triju Zvaigžņu ordenis, III pakāpe (1997)
• Aldara gada balva par mūža ieguldījumu (1998)
• Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija (1999)
• H. Tangijevas-Birznieces balva (2003)  

Avots: Latvias baleta un dejas enciklopēdija. R.: Ulma, 2018.

******************

Deja, pār kuru aizmirstībai nav teikšanas

Annas Priedes astoņdesmitais maijs

Annu Priedi — 30.—50.gadu slaveno primabalerīnu — viņas skatītāji joprojām tur atmiņā kā svētbildi. Tik gaiša, tik mīļa, tik starojoša. "Latviešu Ulanova," bieži salīdzinājām. Dejā viņa atplauka visā plašajā sievišķības diapazonā — no maigi mīlošās Aneles un Marijas līdz niķīgajai Kitrijai un lepnajai Laurensijai. No klasiskā baltā un melnā Gulbja cēluma līdz antīkajai baskājei Frīgijai. No Čaikovska un Delība līdz Jāzepam Vītolam, Prokofjevam un Hačaturjanam. Savā dejā viņa prata mūziku padarīt redzamu.

80.dzimšanas dienas priekšvakarā Teātra muzejā uz Smiļģa teātra skatuves Anna Priede atkal dejoja. Mirstošo gulbi, Delība "Etīdi". Dejoja saviem draugiem, kolēģiem, senajiem pielūdzējiem. Intīmi. Kāda fantastiska aizlaiku vēsma klusi trīsēja zālē: šīs dziedošās rokas... šīs gleznās arfiskās pozas... šī apbrīnojamā ieklausīšanās melodijā...

Priede, izrādās, ir liela un lepna spītniece aizejošajam Laikam. Sen aizsaulē daudzi viņas kolēģi un partneri — Vilciņa, Pankrate, Grauds, Lembergs, Ozoliņš. Viņa it kā sadzird to balsis, to vēlējumu — Anna, dejo! Viņa zina, ka pat efemērajā dejas mākslā ir kaut kas tāds, pār kuru aizmirstībai nav teikšanas.

Annu Priedi cildinājušas visas varas. Te Tautas mākslinieces tituls, Staļina prēmija, Ļeņina ordenis, Triju zvaigžņu ordeņa komandieres gods, "Aldara" balva, Kultūrkapitāla fonda mūža stipendija. Viņa to sev nav par mērķi spraudusi, viņas kautrība un pieticība allaž bijusi tikpat liela kā viņas dejas talants. Pirms dažiem gadiem baleta kritiķe Ija Bite viņai jautāja: "Kāpēc jūs toreiz, piecdesmitajos gados, neiestājāties partijā? Jums pavērtos pasaules mēroga karjera!" Anna atbildēja kā liels bērns: "Vai, es par to pavisam neiedomājos! Un man tik ļoti nepatika tas nosaukums. Kad citas stājās, es vēl padomāju — balerīna un kompartija?! Kā tas sapas?"

Viņa ir starp reti laimīgajām baleta prīmām, kuru dzimta neizkalst. Divas meitas. Alla, tāpat kā māte, mūžu atdevusi baletam. Eiženija ir īsta baleta fotogrāfe, turklāt fotokluba "Rīga" mākslinieciskā vadītāja. Mazbērni Edgars un Dana īsteno vēl kādus nezināmus Priedes dzimtas gēnus pedagoģijā un mūzikā.

Annas Priedes 80. pavasarī LNO balets viņai par godu nule nodejoja "Apburto princesi". Izrāde, kas ir mākslinieces lepnums. Kad uz skatuves savulaik parādījās, izspurdza viņas princese Rītausma — Aurora, skatītāji sagaidīja dejotāju ar aplausiem. (Tagad sen tā vairs nenotiek...) Jo Annas Priedes Aurora nesa gaismu, uzticēšanos, mīlestību, maigumu, harmoniju. Īpašības, ko gadsimtu mijā tik daudz un tik bieži zaudējam. Varbūt tālab īpaši simbolisks likās Teātra muzeja dāvātais ziedošo ceriņzaru pušķis no krūma, kuru stādījis Eduards Smiļģis. "Māksliniec, kā sveikas no viena dižgara otram." Viņš taču būtu varējis teikt: "Jūs esat tikpat traka sapņotāja kā es!"

Eriks Tivums — speciāli "Latvijas Vēstnesim"