Irēne ir daudz vairāk nekā biedrs Akadēmiskajā Studentu Vienībā Atāls. Viņa ir viena no Akadēmiskās Studentu Vienības Atāls dibinātājām. Viena no četrpadsmit Latvijas brīvlaika Akadēmisko Studentu Vienību locekļiem, kas atradās Adelaidē pēc Otrā Pasaules kara. Šie četrpadsmit vienībnieki, kas katrs bija no savas Vienības, nosprieda neatjaunot katrs savu Vienību, bet gan radīt jaunu Akadēmisku studentu Vienību 1959. gadā un to nosauca vārdā Atāls. Atāls ir zāle, kas aug otrreiz pēc pirmās zāles nopļaušanas. Irēne ir bijusi klāt Atāla ziedu laikiem 1970os gados, kad Atāls bija lielākā akadēmiskā organizācija Adelaidē. Irēne ir bijusi aktīva dalībniece ar padomu un darbu.

Irēne bija mīļš un respektēts biedrs, un mēs sērojam par viņas aiziešanu. Viņa bija pilntiesīga zobārste arī šeit Adelaidē; viena no nedaudzajām, kas izstudēja un nolika eksāmenus vēlreiz svešumā un ieguva prakses tiesības. Viņa ilgi strādāja par zobārsti. Izstudēšana svešos apstākļos parāda rakstura stingrību un izturību, kā arī dzīves grūtību pārvarēšanas spējas. Mēs augsti respektējam Irēnas sasniegumus.

Mēs atcerēsimies Irēni kā saulainu personu, interesantu sarunu biedru, draudzīgu un izpalīdzīgu cilvēku. Bez zobārstniecības un medicīnas, Irēnei bija daudz vaļas prieku, piemēram, klasiskā mūzika, daiļliteratūra, par ko viņa daudz zināja, grāmatu lasīšana vairākās valodās, iziešana uz teātri, operu, koncertiem. Viņa regulāri piedalījās Atāla sanāksmes un vairākkārt referēja par jaunākām grāmatām.

Irēnei patika Austrālijas daba un patika staigāt pa tā saukto bušu,* kā arī pa jūrmalu. Varbūt tādēļ viņa nopirka jūrmalas mājiņu Gūlvā (Goolwa), kur pavadīja daudz sava brīvā laika.

Mēs atcerēsimies to, ka Irēnei vienmēr bija kaut kas prātīgs, ko teikt. Viņai bija ļoti labi formulēta doma, kas izklausījās gudri un labi. Mēs atcerēsimies Irēni par viņas labajiem darbiem. Mēs atcerēsimies Irēni par viņas iejūtīgo un pareizo ieskatu cilvēkos un par viņas ļoti jauko humora izjūtu.

Atceros, ka pirms kādiem gadiem Irēne ļoti priecājās par savu mazmeitiņu un bieži viņu apciemoja un par viņu rūpējās, kamēr Irisa strādāja. Irēne tad bija ļoti aizņemta un priecājās par to. Tagad redzu, ka mazmeitiņa izaugusi par skaistu, jaunu sievieti, kam pašai ir bērniņš, uz kuru Irēne var noskatīties no Aizsaules dārziem. Kopā ar ģimeni mēs atcerēsimies Irēni kā mīļu draugu.

Avots: "Latvietis",