Zenta Logina ir latviešu abstrakcionisma pioniere, viena no pirmajām. Kā tāda ir iegājusi latviešu mākslas "zelta fondā", padomju laikā noklusēta latviešu māksliniece. Mākslinieces radošais mantojums ir saglabāts, pateicoties izveidotajam "Zentas Loginas fondam" un jau mūžībā aizgājušajai mākslinieces māsai Elīzei Atārei (1915-1993).

Zenta Logina dzimusi 1908. gada 23. augustā Rīgā kalpotāja Kārļa Knopes ģimenē. Tēvs bija rasētājs - zīmētājs. Māte bija valmieriete - Karolīne Emīlija Kranats. Pirmā pasaules kara laikā viņas vecāki kopā ar trim meitām pārceļas uz Maskavu, kur tēvam izdodas atrast rasētāja darbu. 1920. gadā ģimene atgriežas Latvijā.

1925. gadā Zenta Knope iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā, kur mācās glezniecības nodaļā pie Romana Sutas. Meitenes spējas izbrāķēja Vilhelms Purvītis. 1928. gadā mācības akadēmijā pārtrauc. Tālākais pilnveidošanās ceļš saistīts ar Romana Sutas un īsta gara aristokrāta krievu akadēmiķa Sergeja Vinogradova (pēc rietumzemju apmeklējumiem negribēja vairs atgriezties boļševiku pārvaldītajā Krievijā, iemīlējās Rīgā un palika, ieguva pilsonību, Latvijas patriots) privātstudijām (1928.-1931.). Trīsdesmitajos gados viņa R. Sutas studijā strādā par asistenti dienas nodaļā, bet 1936. gadā Berlīnē trīs mēnešus mācās tekstīliju zīmēšanu. Vācijā apmeklē arī Halles pilsētā ieprecējušos māsu Annu.

Kopš 1932. gada Zenta piedalās biedrības "Zaļā Vārna" izstādē, vēlāk ik gadus arī Kultūras fonda, Latviešu tēlojošo mākslinieku biedrības rīkotajās un citās izstādēs. Tā laika kritikās lasāmas atzinīgas atsauksmes par jaunās mākslinieces devumu - figurālajām kompozīcijām, klusajām dabām, ainavām un portretiem.

1933. gadā māksliniece salaulājas ar Bonifāciju Loginu (25.05.1908.- 15.08.1942.). 1941. gadā B.Loginu apcietina (tur gan neesot bijis politisks iemesls, bet gan saimnieciska rakstura motīvs), un nākošie gadi Zentai Loginai paiet mokošā neziņā, jo par vīra likteni padomju iestādes nekādas ziņas nesniedz. Neko neizdodas uzzināt arī vācu okupācijas laikā. Nevarēdama noskaidrot, kas noticis ar viņas vīru, māksliniece 1948. gadā spiesta iesniegt tiesā laulības šķiršanas pieteikumu. Tikai tad viņai paziņo, ka B.Logins miris jau 1942. gadā. Zenta nav noticējusi tiesas paziņojumam un joprojām gaidījusi vīru... Trīsdesmito gadu gleznas māksliniece parakstījusi "Z.Knope - Logina", vēlākos darbus viņa paraksta tikai "Z.Logina" - varbūt arī tas ir nesalauztas dvēseles spēka apliecinājums.

Kopš kara beigām māksliniecei nav savas darbnīcas - viņa dzīvo un strādā komunālā dzīvoklī Blaumaņa ielā kopā ar māsu Elīzi, kura uzņemas visas dzīves praktiskās problēmas. Māsu Zenta dažkārt mēdz dēvēt par "brālīti". Šajos gados, kad izmisums mijās ar nepiepildītām cerībām, viņa spējusi radīt daudzus emocionāli bagātus, gaišas sirsnības pilnus ziedu gleznojumus, žanra gleznas, lauku un pilsētas ainavas, jūras skatus.

1945. gadā Z.Loginu uzņem Latvijas Padomju Mākslinieku savienības gleznotāju sekcijā. Māksliniece piedalās Rīgā un Maskavā rīkotajās izstādēs, saņem arī vairākus valsts pasūtījumus. 1950. gadā mākslinieci pārceļ uz gadu Mākslinieku savienības biedres kandidātes statusā ar pavisam miglainu un neideoloģisķu motivāciju - par nepietiekamu radošo aktivitāti un radošā līmeņa pazemināšanos, kas patreizējā laikā neatbilst prasībām, kādas tiek izvirzītas LPSR MS biedriem" (visticamāk - iekšēja rakstura lokālas intrigas, rēķinu kārtošana, bez politiskā zemteksta). Piedalīties izstādēs nav liegts. 

1953. gadā pēc Staļina nāves Loginu atkal uzņem Mākslinieku savienībā par pilntiesīgu biedri, bet - lietišķās mākslas sekcijā (sakaņā ar pašas mākslinieces iesniegumu-lūgumu), un turpmāk viņa drīkst izstādīt tikai tekstilijas. Lai nopelnītu iztiku, piecdesmitajos gados Logina zīmē metus tekstilrūpniecības vajadzībām (kombinātā "Māksla"). Arhīva materiāli liecina, ka viņa vairākkārt pārdevusi grāmatas, mēbeles un citas mantas. Šajā laikā Loginai ne tikai ir liegta iespēja izstādīt savus darbus, saņemt kolēģu vērtējumu un skatītāju atsaucību - viņu vairākkārt uz "pārrunām" sauc VDK.

Zentas Loginas mākslinieciskajā attīstībā vērojami vairāki posmi: 

   Agrīnā glezniecība - portreti, ainavas, klusās dabas, figurālās kompozīcijas - iekļaujas tā laika latviešu glezniecības stilistisko īpašību kopumā un liecina par mākslinieces talantu. Darbos jūtama saikne ar pagātnes tradīcijām, kā arī jaunu māksliniecisku iespēju meklējumi.

   Četrdesmitajos - piecdesmitajos gados - "veģetācijas" un "kondensācijas" posms - māksliniece intensīvi strādā klusās dabas žanrā. Daudzās brīvi uzgleznotās ziedu kompozīcijās Z.Loginai visvieglāk risināt tīri gleznieciskus, koloristiskus uzdevumus. Tas ir dziļu iekšēju pārdomu un radošas potences uzkrājuma laiks - sava veida sagatavošanās jaunam daiļrades periodam, kurā atklāsies viss mākslinieces talanta spēks un vienreizība.

Sešdesmitajos gados - pensijas gadu personības uzplaukuma posms ar lielo modernistisko iznācienu abstrakcionisma arēnā - Loginas mākslinieciskais rokraksts mainās: mākslinieces iztēle un iekšējā pasaule ir tik bagāta, ka viņa nepiespiesti un dabiski pāriet no reālistiskā uz abstrakto tēlojuma manieri. Šo darbu saturs un stils krasi atšķiras no iepriekšējā perioda darbiem - daudzi no tiem veltīti Kosmosa tēmai un atklāj mākslinieces iekšējo izaugsmi, dziļi filosofiskas pārdomas. Pastāvīga tieksme pārvarēt ierastās robežas, eksperimentēt ar formām un materiāliem kļūst par Z.Loginas radošās personības būtisku iezīmi. Viņu arvien biežāk neapmierina gleznojums vienā plaknē - oriģinālā tehnikā top ciļņi un skulpturāli veidojumi. Redzot Loginas mūža pēdējās desmitgadēs paveikto, grūti iedomāties, kā visu to radījusi viena pati fiziski trausla sieviete. Šie darbi tik idejām pārbagāti un to klāsts tik daudzveidīgs, ka šķiet - māksliniecei brīžiem grūti bijis materializēt visu iztēlē skatīto.

1983. gada 21. decembrī Zenta Logina aiziet aizsaulē. Un tikai 1987.gada martā - aprīlī Sv. Pētera baznīcā notiek viņas pirmā personālizstāde. Marina Kosteņecka to nosauc par ilgi noklusētās mākslinieces augšāmcelšanos.

Zentas Loginas darbi atrodas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības, Mākslas muzeja "Arsenāls", Rīgas Domes, Sv. Pētera baznīcas, v/u "Litta" Rīgā, Maskavas Izstāžu direkcijas, Memoriālā kosmonautikas muzeja Maskavā, Dodge Collection (Zimmerli Mākslas Muzejs, Rodžersa universitāte, Ņubrunsvika, ASV), kā arī privātās kolekcijās.

Elīze Atāre par māsas atstāto mantojumu rūpējās līdz pat aiziešanai mūžībā 1993. gadā. Palika praktiski nesadalīts mākslinieces mūža veikums, unikāla glezniecības un tekstilmākslas darbu kolekcija. Lai to saglabātu un darītu pieejamu sabiedrībai, 1995. gadā tika nodibināts Zentas Loginas fonds. Tajā darbojās tādi pazīstami kultūras cilvēki kā Džemma Skulme, Pēteris Martinsons un Ojārs Spārītis, Rīgas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja direktore Alīda Krēsliņa un medicīnas profesors Juris Bērziņš. Prezidents - tieslietu profesors Jānis Strautmanis, viņa vietnieks - mūziķis Pēteris Ērglis.

     ****

Uz Z. Loginas fonda lūgumu saglabāt Blaumaņielas dzīvokļa istabas kā muzeju, atbilde bija iedrošinoša, bet neilgi pēc tam - prasība telpas atbrīvot. Tiesāšanās ilga vairākus gadus.līdz 2006.gadam, jau pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma, telpas jāatbrīvo.

Avots: "Latvijas Vēstnesis", 23.11.2001.